Ļaunuma spogulis

Viņi Keiptaunā uzturējās ilgāk, nekā bija paredzēts, jo dienvidu puslodes rudens izraisīja ieilgušu aukstu laiku un Ficpatriks neriskēja iekļūt pasātu vēja zonā caur bīstamajiem četrdesmitā platuma ūdeņiem. Turklāt Ficpatriks, protams, cerēja izmantot ekvatoriālās pretstraumes priekšrocības, uzķerot to pie Madagaskaras, lai ar musona sākumu nokļūtu tuvāk Sumatrai, šoreiz izmantojot austrumu musonu un straumi, kas iegūs spēku maija beigās.

Turpat Keiptaunā kuģu kapteiņi vienojās par tikšanās punktiem un, ja šie milzīgie kuģi, kuri patiesībā bija tikai magoņu sēkliņas Indijas okeāna plašumos, nespētu atrast viens otru, ja tos izšķirtu vējš un viļņi, gaidīt Kalkutā, kur "Drednautam" bija jāpaņem uz klāja sipaji un jāsagatavojas pēdējam izrāvienam pāri Bengālijas līcim ...

Ceļā no Londonas līdz Keiptaunai pagāja nedēļas, kuras, kā Doroteja sākumā baidījās, nemaz nebija garlaicīgas. Katra diena nesa tik daudz dažādu prieku, tik daudz mazu un lielu piedzīvojumu, tik daudz pārdzīvojumu, ka tās aizlidoja acumirklī un bija žēl iet gulēt, bet dažreiz viņas ar Regīnu sačukstējās gandrīz līdz rītam, jo ​​jau pēc nedēļas Doroteja kļuva veca un iemīļota misis Vitlas lieta, daudz labāka nekā visas iepriekšējās istabenes un kalpones.

- Es tevi saukšu par kompanjoni, - viņa kādu dienu paziņoja, priecājoties par jauno frizūru, ko viņas kopā ar Doroteju bija izgudrojušas.

- Bet kāda man atšķirība? - Doroteja vaicāja.

- Kā istabene, tu vari apprecēties ar jūrnieku, labākajā gadījumā ar bocmani, tā kā tava māte. Bet lēdijas Vitlas kompanjone var pretendēt uz Karaliskās flotes leitnantu, ne mazāk! Turklāt Ostindijā tik ļoti trūkst glītu sieviešu, kam būtu pienācīga britu izcelsme!

Protams, izejot no tā, tava izcelsme varētu būt vēlamāka, taču mēs neatstāsim tevi nepatikšanās.

Doroteja neapvainojās. Viņai nekad mūžā nebija nācies dzīvot tādā greznībā, tik milzīgā telpā, redzēt tik žilbinošu sauli, kas sitās režģa logos, vai redzēt, kā uz tiem gāžas lietus. Šeit viss izskatījās citādi - notikumu un stihiju mērogs bija atšķirīgs nekā Londonā. Regīna apgalvoja, ka dzīve faktorijā būs daudz greznāka kaut vai tāpēc, ka misis Vitla savā dienestā varēs uzņemt tik daudz vietējo sieviešu, cik vien vēlēsies, un Dorotejas pienākumos ietilps tikai šo sieviešu vadība un vistuvākās draudzenes un uzticības personas pienākumi.

Naktī lielā dāmu kajīte kļuva daudz šaurāka nekā dienā - Regīna nolaida virs savas gultas alkovu, bet Doroteja savas guļvietas priekšā aizklāja aizkaru. Bet no rīta, vēja, saules, kuģa šūpošanas skaņu uzmodināta, Doroteja modās nekavējoties, jautri un enerģiski elpojot svaigo gaisu, kas iedvesa veselību un spēku septiņpadsmit gadus jaunajā Dorotejas Forestas ķermenī.

Dāmas brokastoja kopā pie viena galda savā kajītē, bet pusdienot kapteinis Ficpatriks uzaicināja misis Vitlu augšā savā kajītē, jo pusdienas ir svētas, tā ir tradīcija, rituāls. Uz kuģiem tas pieņemts jau sen, daudz agrāk nekā uz sauszemes, tomēr uz kuģiem ir cits grafiks, ko nosaka glases, nevis stundas. Un Dorotejai tas bija pārsteidzoši patīkams atklājums, ka no brīža, kad viņa uzkāpa uz "Glorijas" un dzirdēja glases, viņa tās saprata, pat nedomājot un neliecot pirkstus, kā tas bija jādara viņas kundzei.

Pusdienās, pie kapteiņa pulcējās kuģa virsnieki, pulkvedis Blekberijs un divi svarīgi komersanti, kurus Doroteja nemanīja, jo viņi paši arī nevienu neredzēja, paslēpušies kaut kur aiz laivām, lai bezgalīgi apspriestu neļķu akciju cenas un izmaksas pērn Amsterdamas biržā.

Pulkvedis Blekberijs neuzskatīja par nepieciešamu slēpt faktu, ka viņš neuzticas Dorotejai un būtu ļoti vēlējies, lai viņa pazūd jūras dzelmē. Tomēr kā džentlmenis viņš nekādā veidā neizrādīja savas jūtas, tomēr ar viņa uzvedību bija saistīta kāda epizode, kas notika vienā no drūmajām, bet Dorotejai tik skaistajām dienām, kad "Glorija", apbraukusi Āfrikas rietumu galu, uzņēma kursu uz dienvidaustrumiem uz Keiptaunas pusi, vairs nebaidoties, ka šeit sastaps franču kuģus.