Ļaunuma spogulis

Brauca gar jūru, piekraste bija smilšaina, gaiša, okeāna ūdeņi, kas, iespējams, nāca no dienvidpola, no nezināmām zemēm, no kurienes, kā teica Miss Wūlvortsa, dažreiz atpeldēja ledus kalni, majestātiski ietriecās krastā simts jardus no sēkļa un sadrupa, izkliedējoties putojošos netīrumos, smilšainajā seklajā ūdenī. Pie horizonta palika Galda kalns un bagātās pilsētas ēkas, gaiss bija mitrs, silts un smaržīgs.

- Gluši kā ožamā sāls, - atzīmēja Regīna, kura arī sajuta vietējās jūras īpatnējo smaržu.

- Aļģes pūst, - miss Vūlvortsa paziņoja un pārējiem sabojāja visu romantisko noskaņu.

Tad viņas atbrauca vietā, kur bija neliela pludmales būdiņa, blakus smiltīs izrakts galds un soliņi. Šo piknika mājiņu apsargāja ļoti pieklājīgs nēģeris, kurš gribēja parunāties, taču viņu nebija iespējams saprast. Viņš pļāpāja vietējo holandiešu būru valodā.

Vecais nēģeris uzlika uz akmens pavarda tējkannu, un Doroteja devās pastaigā gar krastu. Viņas kājas grima smiltīs, un drīz viņa atrada skaistu gliemežnīcu. Viņa gribējās izpeldēties. Turklāt simts jardu attālumā no piknika būdas atradās zemu un vēja izliektu koku krūms, un aiz tiem varēja izģērbties. Dāmas sēdēja uz soliņa un gaidot tējas pagatavošanu, sarunājās, kamēr kučieris un sargs aplūkoja viena zirga kāju.

Doroteja ātri izģērbās kaila - peldētājas garajos apakškreklos bija lemtas stāvēt līdz viduklim ūdenī, aizsedzot krūtis ar šķērsām sakrustotām rokām un drebēt vējā. Bet ja iebrida dziļāk, uzreiz apvij un noslīcina pašas apģērbs.

Uzmetusi pēdējo skatienu pārējiem, Doroteja ātri pieskrēja pie ūdens un uz dažām sekundēm apstājās, tikai iekāpjot putās, ar kāju pārbaudot, vai ūdens nav pārāk auksts.

Šajā brīdī viņu ieraudzīja stūrmanis Alekss un ar sirdi saprata, ka tālumā stāvošā sievietes figūra ir Doroteja.

Šis skats viņu satrauca.

Tajos gados peldēt prata ļoti maz cilvēku. Pat Anglijas flotes matroži netika apmācīti peldēt, un, nokļuvuši ūdenī, ātri noslīka. Sieviete, kas prata peldēt, bija sensācija un pat kaut kas nedabisks.

- Paskatieties, iedzimtā! - Aleksam kliedza viņa pavadonis, kuģa ārsts ar pārsteidzoši neveiksmīgu uzvārdu Strengls, kas nozīmē "žņaudzējs". Strengls sacīja, ka viņš devās šajā ceļojumā tieši tāpēc, ka divdesmit gadu laikā nevarēja noorganizēt cienīgu praksi, jo viņa uzvārds atbaidīja pacientus.

- Nē, - Alekss sacīja. - Tā ir Doroteja.

Viņi ar doktoru pilsētā bija izīrējuši izjādes zirgus un devušies izklaides pastaigā. Nejauši viņi izvēlējās tieši to pašu ceļu, pa kuru dāmas devās piknikā.

- Kāda Doroteja? Mūsu Doroteja?

Doktors piederēja pie Dorotejas pielūdzējiem, kā jau lielākā daļa apkalpes locekļu tomēr pielūdza viņu platoniski, jo Doroteja izturējās tā, ka jūrnieki un virsnieki viņā saskatīja mazo māsiņu, nevis sievieti.

Un tagad viņi noskatījās, kā meitene, būdama pārliecināta, ka viņu neviens neredz, mierīgi devās dziļumā. Viņa iebrida līdz viduklim un tad it kā lēca uz priekšu, izlidojusi no ūdens un pēc pusduča jardiem tajā ienirusi - tāds bija lēciens! Vīrieši no sirds apbrīnoja viņas grāciju un spēku, negaidīti Dorotejā saredzot jaunu, neparastu un pievilcīgu iezīmi.

Viņi savaldīja zirgus un lēnām devās uz Dorotejas peldvietu.

Tad pie mājiņas pamanīja dāmas un sasveicinājās.

Līdz tam laikam Doroteja bija aizpeldējusi tālu no krasta, dāmas viņu neredzēja, tāpēc viņām bija liels pārsteigums, kad doktors Strengls pēkšņi nēģerim pajautāja:

- Bet vai haizivju te nav?

- Haizivs? - pārjautāja nēģeris, acīmredzot nenojaušot, ko šis vārds nozīmē. - Daudz haizivs.

- Ļoti liels haizivs, masa, - apsargs apstiprināja.

- Es no tā baidījos.

Ārsts salika rokas taurē un sāka izmisīgi kliegt:

- Dorotej, atgriezies! Doroteja! Šeit ir bīstami!

Dāmas nekādi nevarēja saprast, kur un kāpēc viņš kliedz. Bija nepieciešams cieši ielūkoties viļņos, uzminēt starp tiem melno zirnīti - Dorotejas galvu.

- Viņai draud briesmas, - teica stūrmanis, padodot  zirga pavadu sargam un metoties uz krastu.

Un tikai pēc tam Regīna un miss Vūlvortsa sāka kladzināt, no uztraukuma Regīnas korsetes šņorējums kārtējo reizi atsprāga un visi apkārtējie kārtējo reizi varēja aplūkot viņas krūšu brīnišķīgās rozā melones.

Regīna mētājās starp bailēm pazaudēt tik brīnišķīgu un nepieciešamu kalponi un vēl lielākām bailēm, ka viņas dēļ stūrmanis Alekss noslīcināsies. Un viņa nevarēja iedomāties neko labāku kā skriet uz krastu, visus vilkdama sev līdzi un kliedzot sargam:

- Tad ko jūs stāvat! Haizivis, haizivis ... Paņemiet kādu laivu un brauciet!

- Baidos, Regīna, ka desmit jūdžu attālumā jūs neatradīsit nevienu laivu, - sacīja doktors Strengls. - Tiesa, es redzēju vienu pie horizonta, bet to varēs sasaukt tikai ar lielgabalu.

- Tad atrodiet kādu baļķi! - misis Vitla kļuva ļoti dusmīga. - Pasakiet šiem cilvēkiem!

Sargu, kura piedurkni viņa satvēra, acīmredzot ar nodomu to noraut kopā ar roku, sagrāba bailes, tas mēģināja izrauties, un nomurmināja:

- Bet es taču nepeldu, kundze!

- Kur šeit ir kāds vīrietis? - Regīna kliedza, redzot, kā Dorotejas galva pazūd starp viļņiem. - Nekavējoties dodiet man vīrieti!