Ļaunuma spogulis

Vīrieši, kuri ieskrēja ūdenī, lai izzvejotu Doroteju un Aleksu, doktora vadībā peldētājiem veica mākslīgo elpināšanu, kas tomēr nebija nepieciešama, jo pēc minūtes vai divām, abi atjēdzās un sāka klepot, raustoties smiltīs, un izspļaujot sāļo ūdeni. Pagāja vēl piecas minūtes, pirms Doroteja izdzirdēja, un pats galvenais, saprata, ka viņas saimniece ir šausmīgi pārskaitusies uz viņu par to, ka viņa ielīdusi jūrā, gandrīz noslīkusi un nokļuvusi uz haizivs zoba, bet pats galvenais, ka viņa gandrīz noslīcinājusi tik jauko džentelmeni un muižnieku, kāds ir misters Fredro, un to visu sastrādājusi, lai saimnieci atkal pakaitinātu!

Regīna bija tik nikna, ka pat neaptvēra, ka kalpone uz smiltīm guļ kaila, kā nāra vai najāda, līdz doktors Strengls novilka kamzoli un apsedza meitenes kailumu, pirms viņa attapās pietiekami, lai saģērbtos un savestu sevi pieklājīgā izskatā.

Kas arī notika, tiklīdz Doroteja atguva samaņu.

Bet stūrmanis Alekss, kurš jau sēdēja smiltīs, varēja Doroteju aplūkot najādas izskatā, izbaudīt šo jauko skatu un bija pateicīgs liktenim ne tikai par to, ka tas abus izglābis, bet arī par skatu, kas viņam parādījās.

Kad vakarā viņi atgriezās Keiptaunā - doktors un stūrmanis uz "Glorijas" klāja, bet sievietes - Kompānijas namā, Doroteja bija nespēcīga un lūdza Regīnai atļauju apgulties. Viņai atļāva. Dusmas jau bija pagājušas, un tās radās nevis no nepatikas pret Doroteju, bet, gluži pretēji, no bailēm viņu pazaudēt. Turklāt misis Vitla lepojās ar savu nosvērtību un tālredzību un bija pārliecināta, ka, ja viņa nebūtu pavēlējusi vīriešiem izglābt savu kalponi, neviens nebūtu palīdzējis.

Doroteja aizmiga pirms tumsas iestāšanās, ilgi gulēja, pamodās nosvīdusi, piecēlās, padzērās ūdeni un atkal devās gulēt. Saimniecei nācās pašai izģērbties un iet gulēt, tomēr viņa nebija dusmīga.

Kad Regīna aizmiga, viņa sapņoja par puskailo stūrmani Aleksu, kurš guļ smiltīs.

Stūrmanis sapņoja par Doroteju najādas izskatā, un viņš atkal, glābjot no briesmām, skāva viņu ap pleciem.

Bet Doroteja sapņoja par haizivs spuras trīsstūri.

Ja pie rokas būtu īsts psihoanalītiķis, viņš būtu secinājis, ka sapnis brīdina par Doroteju sagaidošajām briesmām, kas parādās haizivs spuras formā.

* * *

Nākamajā dienā saimniece ar Doroteju sarunājās caur sakostiem zobiem un pavēlēja viņai atpūsties.

Doroteja neapvainojās - viņa pati bija pie visa vainīga un saprata, ka, ja stūrmanis nebūtu pie viņas aizpeldējis, diez vai viņa būtu gulējusi uz filca matrača šajā mājīgajā holandiešu istabā. Viņas gulta būtu okeāna dibenā vai haizivs vēderā.

Izmantojot savu brīvību, Doroteja noņēmās, salāpot un pārstrādājot savus apģērbus, un pēc sātīgām vakariņām virtuvē kopā ar kalpiem, no kuriem puse bija melnie, viņa nolēma lūgt Regīnai atļauju doties uz pilsētu, jo tirdzniecības iela nebija tālu un nopirkt kaut ko no ceļošanai nepieciešamām lietām - uz kuģa, sakarā ar to, ka nācās mazgāties ar sālsūdeni, lietas ātri kļuva nederīgas.

Doroteja saprata, ka pēc vakardienas notikumiem, Regīna varētu aizliegt viņai doties uz pilsētu, tāpēc viņa uzmanīgi gāja pa koridoru, cenšoties neplakšķināt mājas čības, un viesistabas, ko īpašnieki bija piešķīruši Regīnai, durvju priekšā apstājās, neuzdrošinoties klauvēt, lai neiztraucētu saimnieci, ja viņa nav viena.

Un tā arī izrādījās.

Regīna sarunājās ar kādu vīrieti, un caur aizvērtajām durvīm skanēja neskaidras balsis. Tomēr Doroteja varēja saprast, par ko bija saruna, un ziņkāre lika viņai ieklausīties.

- Bet vai viņiem nebūtu bijis labāk braukt gar krastu? - jautāja Regīna.

- Jūs īsti nesaprotat, - atbildēja aizsmakusi vīrieša balss. - Bičheda līcis atrodas simts jūdžu attālumā no Keiptaunas. Nokļūt tur pa šauru un sliktu ceļu ... Jūs jau pati redzējāt kādi ir vietējie ceļi.

- Pie mums ir arī sliktāki, - Regīna atbildēja.

- Jāt četras stundas pa šādu ceļu, kādas nu četras - visas sešas! - turp un atpakaļ. Tas nav viegli un dažreiz var izrādīties bīstami. Tur ir izbēgušu nēģeru vergu bandas.

- Bet kāpēc viņi neizvēlējās vietu tuvāk pilsētai?

- Tāpēc, ka tas ir pārāk bīstami. Vietas, kas atrodas tuvāk Keiptaunai, ir apdzīvotas, un, iespējams, sūtnis tiktu pamanīts. Viņi to visu ir labi izplānojuši, mem. Tie ir velnišķīgi viltīgi papisti un revolucionāri!

Doroteja nodomāja, ka viņas kundzes sarunu biedrs ar to domājis francūžus, jo amerikāņus varēja klasificēt tikai kā revolucionārus, bet turklāt tikai francūžus varēja apsūdzēt papismā, un tas bija smieklīgi, jo pat Doroteja zināja, ka Francijā karalim tika nocirsta galva un mūki un priesteri tiek slepkavoti vispār bez iemesla. "Bet, tā kā franči ir mūsu ienaidnieki," Doroteja saprata, "patriota acīs viņiem jābūt gan papistiem, gan antipapistiem."

- Runājiet, - Regīna sacīja. Un Doroteja, kas jau pazina kundzi, saprata, ka persona, ar kuru viņa sarunājas, viņai ir nepatīkama.