Ļaunuma spogulis

- Kad korsārs vai franču fregate iet garām zemesragam, viņš nevar iebraukt Keiptaunā, jo mēs visu kontrolējam! Bet simts jūdzes uz austrumiem viņi nonāk krastā Bičheda līcī, izlaiž cilvēkus un paņem ziņas par to, kuri angļu kuģi un kad gājuši garām Labās Cerības ragam. Laupītāji gūst iespēju apsteigt bezpalīdzīgo kuģi un nodevīgi to nogremdēt.

- Tātad viņi sūta laivu no Keiptaunas ...

- Jā, viņiem ir savas laivas! Un tikai vakar divi no viņiem tika arestēti pie izejas no ostas, un uz viņu botas borta atrada ziņu. Tagad jūs saprotat, cik svarīga ir mana vizīte?

- Es īsti nesaskatu saistību starp notikumiem, - Regīna atbildēja.

- Kas var būt vieglāk! - Bija dzirdams, kā vīrietis atgrūda krēslu, piecēlās un, sitot papēžus uz akmens grīdas, piegāja pie durvīm.

Doroteja instinktīvi saprata, ka viņš grasās atvērt durvis, un metās prom.

Bet, pirms viņa paguva paslēpties aiz stūra, viņas mugurā atskanēja sausā, komandējošā pulkveža Blekberija balss:

- Apstājieties, bezkaunīgā! Man jau bija aizdomas par slepenu sarunu noklausīšanos, bet tagad esmu par to pārliecināts. Nāciet, nāc šurp!

Doroteja kā nohipnotizēta pele devās pie pulkveža.

Regīna paskatījās caur atvērtajām durvīm uz troksni.

- Doroteja? - viņa bija no sirds pārsteigta. - Ko tu šeit dari? Tu noklausies?

- Es zvēru, kundze, ka ne - Doroteja atklāti atbildēja. - Es tikai gribēju lūgt jūsu atļauju aiziet uz pilsētu, bet, kad piegāju pie durvīm, dzirdēju, ka jūs neesat viena. Un devos prom. Un tad durvis atvērās, un Blekberija kungs uz mani sāka kliegt.

- Melo! - Pulkvedis iekliedzās, un viņa pelēkā seja pēkšņi kļuva bāla aiz neizprotama naida pret Doroteju. - Vienmēr melo!

Šāds nepamatots naids lika nodrebēt pat Regīnai, bet, kad runa gāja par viņai vērtīgām lietām, Regīnā pamodās ekonomiska saimniece, bet pulkvedis par to nezināja, jo nemācēja ielūkoties dvēselēs, un tas bija viņa vājums, kas galu galā viņu iznīcināja.

- Es tev ticu, Dorotej, -  karaliskā balsī paziņoja misis Vitla un ar žestu pamudināja Doroteju ienākt viesistabā. - Ļoti labi, ka tu mums pievienojies. Pulkveža kungs saistībā ar tevi stāsta ļoti interesantus stāstus. Un labāk ir, lai tu būt klāt.

- Es nedomāju runāt kalpones klātbūtnē! - pulkvedis bija sašutis.

- Tad jūs vispār nerunāsiet, - Regīna atbildēja. - Un visa jūsu dedzība tiks izniekota. Un es jums neieteiktu skriet sūdzēties kapteinim Ficpatrikam. Es jums apliecinu, ka viņš no mana sievastēva un visa Kompānijas saņēma pavēli izpildīt tikai manus rīkojumus, kā pēdējo instanci. Jūs to varat pārbaudīt.

- Jūs neesat...

- Es esmu, mans dārgais, es esmu. Un netērējiet te velti savu laiku. Jūsu aizbildnis, sers Čārlzs, ir tālu, un uz kuģa diez vai būs vairāk kā divi, vai trīs jūsu cilvēki. Es jūs visus varu atstāt šeit!

Pulkvedis norija siekalas. Viņš joprojām bija bāls un nikns, bet piespieda sevi piekāpties, kas Doroteju iedzina vēl lielākās izbailēs. Tāpēc, ka kļuva līdzīgs čūskai, kas rāpjas prom no virs tās paceltā papēža, lai rīt sadzeltu kailo kāju.

Pēc ilgākas pauzes, kuras laikā, paklausot Regīnas žestam, Doroteja aizgāja pie kamīna un tagad stāvēja pretī pulkvedim un kundzei, Regīna sacīja:

- Runājiet, pulkvedi. Un visu no paša sākuma. Lai Doroteja saprastu, par ko ir runa.

- Viņa saprot arī bez tā.

- Neesmu pārliecināta. Tāpēc veltiet dažas papildu frāzes.

- Labi. Atkārtošos. Bet es to atkārtošu jums, misis Vitl. Lai jūs saprastu situācijas nopietnību.

Pulkvedis runāja, nenovērsdams skatienu no Dorotejas, it kā gaidīdams, ka viņa nespēs izturēt, nokritīs uz ceļiem un sāks kliegt: "Esmu vainīga!"

Bet tas nenotika, jo Doroteja, beidzot sapratusi, par ko ir runa, kamēr noklausījās pie durvīm, nevarēja atzīties, būdama nevainīga.

- Šodien ostā tika aizturēti divi franču spiegi, - sacīja pulkvedis. - Pārģērbušies par zvejniekiem, viņi izgāja jūrā līcī ar nosaukumu Bičheda. Viņi tur katru nedēļu devās ar ātrgaitas laivu, norunātajā vietā atstāja informāciju franču korsāriem par to, kuri angļu kuģi apbraukuši Labās Cerības ragam. Šī informācija palīdzēja korsāriem un pirātiem izsekot mūsu kuģus, tos aplaupīt un nogremdēt.

Regīna pamāja ar galvu, it kā atkārtotu apgūto, savukārt Doroteja centās nesatikties ar pulkveža inkvizitora skatienu.

- Ko mēs redzam šīs bīstamās situācijas gaismā, kad mūsu braucienam jānotiek pilnīgā slepenībā, un Indijas okeānā burtiski mudž no francūžiem? - pulkvedis jautāja.

- Ko tad? - Doroteja neviļus pajautāja.

- Mēs redzam kādu meiteni, misis Vitlas kalponi, kura atšķirībā no pārējām normālajām Lielbritānijas meitenēm ir apmācīta nekaunīgi izģērbties...

- Pulkvedi, pulkvedi... - Regīna pacēla šauru plaukstu. - Nomierinieties, jūs neatrodaties tiesā.

- Atvainojiet, bet es esmu sašutis un ar grūtībām kontrolēju savas jūtas! Fakti ir spītīga lieta! Šī nodevēja metas okeānā, ko viņas vietā nebūtu izdarījusi neviena kārtīga meitene ... Iemesls ir tāds, ka jūrā viņai jātiekas ar franču spiegu botu, lai informētu viņus par "Glorijas" braucienu.

- Kur es peldēju? - Doroteja nesaprata.

- Vai tur bija redzamas buras?

- Kur?