Ļaunuma spogulis

Vēl divus gadus viņš kuģoja uz vergu kuģiem, apguva visus melnādainā transporta smalkumus un saprata, ka viņam pienācis laiks doties neatkarīgā reisā. Septiņpadsmit gadu vecumā Surkufs atgriezās mājās un pārliecināja savus radiniekus palīdzēt nopirkt nelielu brigu "Kreoliete", apgādāt to ar apkalpi un bruņojumu un nosūtīt uz Āfrikas krastiem. Un septiņpadsmit gadus vecais kapteinis nekavējoties sapirkās tik daudz vergu, cik "kreolietes" tilpnes varēja turēt.

Viss jau būtu labi, bet tas bija jau 1792. gads, un Francijas konvencija cīņā par brīvību un vienlīdzību aizliedza verdzību un vergu tirdzniecību Francijas teritorijās. Aizliegt jau aizliedza, bet nepaziņoja franču plantatoriem Burbonas salā, kas drīz kļūs par Revinjonu, jo pirmais vārds pārāk oda pēc monarhisma, kā iztikt bez vergiem. Rezultātā vergu tirdzniecība turpināja uzplaukt, pieauga tikai vergu cenas. Bet tad šajā jautājumā iejaucās briti. Ne tāpēc, ka viņi vairāk atbalstītu vienlīdzību un brālību nekā Francijas revolucionāri, bet gan tāpēc, ka viņi cīnījās pret Franciju, un bija ļoti izdevīgi izrādīties pasaules acīs kā brīvības cīnītājiem. Tātad britu fregates sāka medīt franču vergu tirgotājus netālu no Āfrikas un Indijas okeānā. Vairāki franču kuģi tika apturēti, un vergi tika nogādāti pie Āfrikas krastiem un tur atbrīvoti. Tiesa, vergiem neviens nesāka jautāt, kurā Āfrikas daļā viņi iepriekš dzīvojuši. Un izveidojās mežonīga situācija, kā piemēram, ja Krimā sagūstīts vergs tiktu nogādāts Itālijā. Un kas tālāk? Un tad nepazīstamie svešas valsts iedzīvotāji labākajā gadījumā saņēma jaunus vergus un sāka ar tiem tirgoties, bet sliktākajā gadījumā varbūt tos apēda.

Situācija Revinjonā mainījās 1794. gadā. Jaunais gubernators vai drīzāk no Parīzes tur atsūtītais komisārs bija ideālists un pretojās vergu tirdzniecībai. Viņš izsauca visu ostā stāvošo kuģu kapteiņus un lika viņiem nomainīt profesiju. Daži paklausīja un sāka transportēt garšvielas. Citi nolēma doties par korsāriem vai mainīt savu piedzīvojumu vietu, bet Surkufs mierīgi pavēlēja saviem rīkļurāvējiem sēsties kuģī, pacelt buras un veica vēl vienu reidu uz tropisko Āfriku.

Tiesa, viņš nebija muļķis, un, atgriezies Revinjonā, neiebraucis ostā, norunātajā vietā nolikās dreifā, un, vienojies ar pateicīgajiem plantatoriem, kuru plantācijās nēģeri mira kā mušas, iekrāva dzīvo preci laivās. Tad mierīgi devās uz ostu.

Bija agrs rīts, kapteinis devās gulēt, bet tad uz klāja uzkāpa pats gubernators ar saviem uzticīgajiem pavadoņiem. Viņi nekavējoties nokāpa tilpnēs, un nevajadzēja būt sevišķi apķērīgiem, lai uzminētu, ka kuģis tikko atbrīvojies no vergiem - uz guļvietām bija važas, kas pieķēdēja preci, un ejā atradās katli rīsiem - vienīgo ēdienu vergiem. Revolucionārās Francijas komisārs bija uzvarējis - beidzot viņš bija noķēris visspītīgāko no vergu tirgotājiem.

Surkufs uzaicināja komisāru un viņa pavadoņus kopā ieturēt brokastis, taču komisārs bija nelokāms. Viņš bija iecerējis sastādīt kuģa konfiskācijas aktu.

Surkufs paraustīja plecus.

Viņš aizveda visus uz savu kajīti, tur tika sagādāti papīrs un tinte, un sākās ilgstoša procedūra, kurā kapteinis aizstāvēja katru punktu tā, it kā viņam svarīgāk būtu paildzināt procesu nekā uzvarēt strīdā. Visbeidzot, pāris stundas vēlāk akts bija gatavs, un Surkufs to pienācīgi parakstīja.

- Tagad jūs iekāpsities manā laivā, - komisārs sacīja, - un dosieties uz cietumu.

Neteicis ne vārda Surkufs uzkāpa uz klāja.

Kuģis atradās atklātā jūrā, zeme nebija redzama...

Pa to laiku, kamēr tika sastādīts akts, jūrniekiem izdevās uzvilkt buras un izvest kuģi no piekrastes lielgabalu bateriju zonas.

Kad komisārs pieprasīja paskaidrojumus, divdesmitgadīgais vergu tirgonis atbildēja, ka "kreoliete" dodas uz Āfriku, kur viņš plāno komisāru izsēdināt, lai tak padzīvo starp saviem dedzīgi aizstāvētajiem melnādainajiem. Bet, ja komisārs nevēlas sev šādu likteni, tad viņam pret Surkufu jāatsauc visas apsūdzības un pašam ar savām rokām jāsaplēš akts, kurā Surkufu apsūdz vergu tirdzniecībā.

Komisārs vairākas stundas pretojās, cerot, ka tiks atbrīvots un militārā fregate panāks Surkufu. Bet cerības bija tukšas un izkusa ar katru sekundi - pamēģiniet okeāna plašumos atrast kuģi, ja nezināt, kurp "Kreoliete" faktiski devusies. Visbeidzot komisārs kapitulēja, Surkufs viņu atgrieza Revinjonā, un lieta tika izbeigta.

Bet Surkufs saprata, ka viņa ienesīgajai vergu tirgotāja karjerai pienācis gals. Iespējams, ka viņam atkal paveiksies, un viņš atvedīs vēl trīssimt vergu. Bet komisārs viņu jau gaidīs ar fregati un darīs visu, lai Surkufs neizkļūtu no cietuma dzīvs.

Bet ko darīt?

Jākļūst par korsāru. Pirātu, kurš kalpo republikai.

Surkufs saprata, ka, ja viņš vērstos pie komisāra ar lūgumu iegūt tādu patentu, kas republikas vārdā ļautu medīt angļu tirgotājus, tas viņam  nekad to nedotu. Kā uzticības necienīgai personai.

Surkufs rīkojās citādi.