Ļaunuma spogulis

- Okeānā bija buras. Es par šo jautājumu pieņēmu apsarga un kučiera liecību. Bija buras! Un, aizpeldot okeānā, jūsu kalpone steidzās informēt spiegus, ka "Glorija" un "Drednauts" jau atrodas ostā. Par laimi, haizivim izdevās apturēt šo viņas virzību.

- Piedodiet, - Regīna pēkšņi pārtrauca pulkvedi, viņai nevarēja noliegt savdabīgu humora izjūtu. - Tātad jūs nosūtījāt to haizivi lai tā apstādina Doroteju?

Aptuveni minūti pulkvedis sagremoja jautājuma jēgu, un, sapratis, pēkšņi dziļi nosarka un nogrieza:

- Šeit nav vietas jokiem!

- Atvainojiet, ser, - Doroteja sacīja. - Bet ko es varēju paziņot, peldot pa okeānu un, atklāti sakot, pat neredzot nevienu buru ...

- Es arī neatceros nekādas buras, - Regīna viņai piekrita.

- Jūs būtu varējusi viņus informēt, ka mūsu kuģi atrodas ostā.

- Gluži kā jebkurš Keiptaunas iedzīvotājs, - sacīja Regīna.

- Bet jūsu kalpone varēja paziņot par kuģa kravu, jūrnieku skaitu, karavīriem, ka ... Spiegi vienmēr atradīs par ko ziņot.

Iestājās klusums. Doroteja zināja, ka jebkurš mēģinājums attaisnot sevi tiks interpretēts nepareizi. Viņa klusēja, un klusumu pārtrauca Regīna:

- Atvainojiet, bet mēs ar Doroteju šodien braucām uz rietumiem no pilsētas, savukārt jūsu pieminētais līcis atrodas uz austrumiem.

- Tātad ir vēl viens līcis.

- Bet šie franču spiegi tika noķerti ostā! Kad viņiem izdevās veikt šādu ceļojumu?

- Kāpēc jūs nolēmāt, ka mēs runājam par tiem pašiem spiegiem? Varbūt tādu ir simts.

Regīna padevusies paraustīja plecus.

- Doroteja, - viņa jautāja, - vai tiešām tu iemeties okeānā un peldēji uz kaut kādu laivu, lai pastāstītu viņiem, cik daudz ieroču ir uz "Glorijas"?

Tonis un vārdu izvēle parādīja Vitla kundzes nostāju šajā strīdā.

- Nē, kundze, - Doroteja atbildēja viņas tonī. - Diemžēl es nekad neesmu skaitījusi, cik ieroču ir uz "Glorijas".

- Dažos aspektos mēs abas esam līdzīgas, - Regīna nopūtās. - Bet tagad tu redzi, pie kā var novest vieglprātība. Ja tu nebūtu līdusi ūdenī, stūrmanim nebūtu nācies tevi izglābt...

- Starp citu, kāpēc stūrmanis Fredro tur atradās un kāpēc viņš arī peldēja spiegu laivu virzienā? - pulkvedis jautāja.

- Bet es tā cerēju, ka viņš mani glābj no haizivīm, - sacīja Doroteja.

- Zini, dažreiz es nožēloju, ka tā haizivs tevi neapēda, - Regīna nopietni sacīja. - Pat ja man būtu grūti bez kārtīgas kalpones, bet šīs pratināšanas būtu izpalikušas.

- Jūs šeit atrastu citu. Šeit ir ļoti labas kalpones, - Doroteja aizvainoti atbildēja.

- Nu, nu. Labi, labi…

- Un vienīgā patīkamā atmiņa, - spītīgi turpināja Doroteja, - Bija pats glābšanas brīdis. Misters Fredro bija īsts bruņinieks.

- Pazūdi! Lasies! - Regīna kliedza. - Apnikusi esi ar saviem mūžīgajiem mājieniem!

Noliekusi galvu, Doroteja devās prom no istabas, aizmirsusi palūgt atļauju aiziet uz pilsētu, un nolēma, ka viņai to nemaz nedos.

Aizvērusi durvis aiz sevis, viņa vēl dažas sekundes pie tām pakavējās.

- Šī ir pēdējā reize, kad es jūs oficiāli brīdinu, - atskanēja pulkveža balss. - Jums kalpone ir jāatstāj Keiptaunā. Ir pārāk riskanti to ņemt līdzi tālākā ceļā.

- Tiklīdz viņa atkal metīsies jūrā, es jums uzreiz paziņošu, pulkvedi. Vai vēlaties vēl kaut ko piebilst?

- Es gribēju paziņot, ka par visu esmu uzrakstījis kapteinim Ficpatrikam kā eskadras vecākajam virsniekam, un nosūtīju vēstuli arī Kompānijai, ar detalizētu ziņojumu par notikušo.

- Pareizāk sakot, par savām fantāzijām, pulkvedi.

- Kā vēlaties, tā nosauciet.

- Es arī atceros, - teica Regīna, - ka mans tēvs jau Londonā lūdza jūs nedaudz piebremzēt savu policista degsmi.

- Es aizsargāju Kompānijas intereses.

- Mēs visi tās aizsargājam.

- Vai drīkstu iet?

- Uz redzēšanos, pulkvedi. Es ar īpašu prieku pavadīju šo pusstundu jūsu sabiedrībā... - Regīnas balss kļuva salda.

Doroteja steidzās prom.

Bet pēc piecām minūtēm pati Regīna ieradās pie viņas, istabā.

- Es zinu, ka viņš stāstīja nejēdzības, - viņa ienākot pateica, un apsēdās vienīgajā krēslā pie gultas. Doroteja pielēca kājās un nostājās viņai blakus. - Ja tu gribētu izspiegot, tu atrastu desmit reizes vairāk iespēju satikties ar francūžiem pilsētā, nekā tā dēļ lēkt okeānā. Turklāt pastaigas laiks un vieta tika izvēlēta bez tavas līdzdalības. Bet es par to šim slavenajam detektīvam nestāstīju. Lai tak viņš izklaidējas - ja nu atradīs kaut ko noderīgu? Ķēdes suņi ir nepatīkami, taču tie ir vajadzīgi katram suverēnam. Starp citu, kāpēc es atnācu pie tevis?

- Jūs atnācāt pajautāt, kāpēc es noklausījos pie jūsu durvīm.

- Bet neko tādu iepriekš neesmu manījusi!?

- Es devos pie jums pajautāt, vai drīkstu aiziet uz pilsētu. Man jāpērk audums un dažas citas lietas - es gribu pašūt...

- Lieliska ideja! Es tev sastādīšu kompāniju. Mēs abas ar prieku pastaigāsim pa veikaliem, varbūt pēdējo reizi pirms daudziem, daudziem mēnešiem. Skrien, liec aizjūgt ekipāžu, bet es pagaidām saģērbšos.

- Cik labi! - Doroteja nespēja slēpt prieku - un ne tikai tāpēc, ka viņas vēlme piepildījās, bet arī tāpēc, ka saimniece vairs nebija uz viņu dusmīga.

Smaidot Regīna devās uz durvīm, bet apstājās durvju ailē un pievērsa savu auksto skatienu Dorotejai.