Ļaunuma spogulis

Jaunais stūrmanis jau skrēja pie ūdens. Viņš bija viduvējs peldētājs, lai arī nebija pilnīgi bezpalīdzīgs, taču nebaidījās no ūdens, jo tēvoča īpašums stāvēja Vislas krastos un bērnību viņš pavadīja pie upes.

Visi pārējie sekoja viņam, bet zināmā attālumā, trīsstūrī kā gājputnu bars. Pirmais skrēja Alekss, viņam zināmā attālumā sekoja Regīna un miss Vūlvortsa, grimstot smiltīs, tad ārsts, sargs, kučieris un nēģeris.

Pie ūdens Alekss sāka izģērbties. Viņš nometa kamzoli, bet brīdī, kad sāka atsprādzēt jostu no biksēm, sastinga, jo tieši tad viņu panāca pārējie glābēji.

- Atvainojiet, kundze, - stūrmanis nosarkstot pateica.

Un tad beidzot līdz Regīnai un vēl jo vairāk miss Vūlvortsai nonāca viss situācijas dramatisms. Stūrmanis sāka izģērbties, it kā kopā ar viņām atrastos guļamistabā, bet apkārt spīdēja saule, pūta vējš, šļakstījās okeāns un bija daudz liecinieku.

Aizsegušas ar rokām acis, sievietes pēkšņi novērsās no stūrmaņa un pa nogāzi uzskrēja augšā.

- Ko jūs darāt! Kā jūs uzdrošinieties! - Regīna skrienot kliedza. -  tūlīt saģērbieties!

- Bet tad es nevarēšu peldēt pa okeānu, - iebilda stūrmanis, pieturēdams bikses.

- Tā nav mana darīšana. Izglābiet viņu, kā vēlaties, un, ja to darot, jūs noslīksiet, tā ir jūsu pašu darīšana!

Bet tūlīt, redzot, ka stūrmanis turpina izģērbties, viņa apklusa, novērsās, bet turpināja šķielēt uz viņu. Pārliecinājies, ka ir drošībā, stūrmanis, izģērbās līdz viduklim un atstājis tikai apakšbikses, iegāja okeānā.

Viņu sagrāba nelielas izbailes, bet saprotot, ka vairāki acu pāri skatās uz viņu un ir jau par vēlu atgriezties, atsaucoties uz faktu, ka ūdens pārāk auksts, vai pārāk sāļš šādiem varoņdarbiem. Tāpēc, pagaidījis, kamēr nākamais vāls sasniegs krastu un apsedz viņu līdz viduklim, velkot atpakaļ uz krastu, stūrmanis nokrita ar vēderu uz priekšu un, nikni strādājot ar rokām un kājām, palīdzēja vilnim aizejot no krasta, uzķert sevi un iznest atklātā jūrā.

Alekss pat nepamanīja, kā jau bija izpeldējis ārpus tā pakāpiena, no kura sākās seklais ūdens un pret kuru viļņi lūstot atsitās, - apkārt bija līdzenu viļņu nemierīgs plašums. Pēkšņi stūrmanis saprata, ka ir pazaudējis orientāciju un nezina, kurp peldēt tālāk. Tā kā ūdens viņu noturēja droši, pie tam daudz labāk nekā upē, stūrmanis sāka grozīt galvu, turēdamies virs ūdens ar apļveida platām roku kustībām, un uzreiz ieraudzīja krastu, zilos kalnus tālumā un pat saskatīja mazas kļuvušās figūriņas krastā, kas bija sapulcējušies kopā un mēģināja saredzēt, kas notiek okeānā.

Tātad meitene ir otrā virzienā. Bet kā viņu atrast šajos viļņos?

Neļaujot bailēm un iztēlei sevi pārņemt, lai iedomātos, kā viņu ar nepielūdzamiem vāliem aiznes okeānā, atklātā jūrā, stūrmanis mēģināja iedomāties, kur varētu atrasties Doroteja, un saprata, ka Doroteja atrodas iepretim Regīnai un viņas svītai.

Uz turieni viņš arī sāka peldēt. Un liktenis viņam bija labvēlīgs, jo, no peldēšanās nogurusī Doroteja lēnām peldēja atpakaļ uz krastu.

Viņa bija pirmā, kas ieraudzīja stūrmani, bija ļoti pārsteigta un pat nobijusies, jo necerēja ieraudzīt peldētāju-vīrieti, it īpaši ņemot vērā, ka ir pilnīgi kaila.

Tad viņu ieraudzīja arī stūrmanis un uzkliedza:

- Ko jūs darāt! Šeit ir bīstami! Šeit ir haizivis!

- Kas? - Doroteja atsaucās. - Kādas haizivis?

Tikai tad viņa atpazina stūrmani. Viņas bailes un apmulsums pastiprinājās, jo cits cilvēks, piemēram, doktors Strengls, būtu tikai vīrietis, bet stūrmanis bija īpašs vīrietis.

- Šeit ir bīstami. Vai drīkstu peldēt kopā ar jums?

Viņi jau bija nokļuvuši tik tuvu viens otram, ka bija iespējams sarunāties, nepaceļot balsi.

- Neatļauju, - sacīja Doroteja. - Peldieties viens pats.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka jūs ļoti labi zināt, ka pieklājīgā sabiedrībā vīrieši un sievietes kopā nemazgājas.

Un tad stūrmanis saprata, ka meitene ir pilnīgi kaila. Pilnīgi!

- Bet, ja atpeldēs haizivs?

- Vai jums līdzi ir pistole? - Doroteja jautāja. - Vai zobens?

- Nē, kāpēc tas vajadzīgs?

- Skaidrs, jūs pārplēsīsit viņai muti, kā Herkuless pārplēsa lauvas rīkli, - teica meitene.

Stūrmanis vispirms ieraudzīja viņas kailās rokas ... un plecus, kā arī vietu, kur pleci pāriet krūtīs ...

- Nu labi, jūs peldiet pa priekšu! Citādi visu mūžu neatbrīvošos no tenkām!

Stūrmanis saprata, ka meitenei taisnība, bet bēda bija tā, ka viņš jau bija noguris un ar katru sekundi viņa ķermenis, kas nebija pieradis peldēt starp viļņiem, pieprasīja arvien vairāk atpūtas. Viņš nomāca baiļu vilni un teica:

- Jums taisnība, es peldēšu nedaudz pa priekšu, bet dodiet man savu vārdu, ka peldēsiet aiz manis.

-Bet es taču jau sekoju, - sacīja Doroteja.

Viņa nemaz nebija dusmīga uz stūrmani. Galu galā vienkāršas kalpones dēļ viņš metās okeānā, labi saprotot, ja nav pēdējais idiots, ka nevar nogalināt haizivi, bet tomēr bija gatavs riskēt ar sevi.

Viņu pārņēma nesaprotama jautrība, pat draiskulība, un doma, ka jauneklis zina, ka viņa ir kaila un ir par to saviļņots, šķita viņai patīkama un kutinoša.