Ļaunuma spogulis

Nevar taču ļaut savam vīram pilnībā aiziet brīvā maizē, viņa skaidroja Dorotejai, jo viņš var sākt spārdīties kā nostāvējies ērzelis - jau ir bijuši gadījumi, kad Londonā iestrēgušās salmu atraitnes pazaudēja savus vīrus. Protams, Regīna sprieda, uz šī drūmā kuģa aiz garlaicības varētu sataisīt kādu intrigu, bet pārāk bīstami - starpsienas šeit ir plānas, un uz kuģa notiekošais dzirdams kā caur finieri. Turklāt šis draņķīgais pulkvedis Jagoda - kā viņa saīsināja Blekberija vārdu - visur izošņā nodevību un, iespējams, ir gatavs sastāstīt jebkādas nejaucības, lai tikai pakaitinātu veco Vitlu un pašu Regīnu par to, ka aizstāvējuši Doroteju, kuru viņš bija iecerējis nogalināt.

- Tā ka arī tu, manu dvēselīt, skaties ar abām.Tādi kā pulkvedis, ir kā žņaudzējčūskas - līdz brīdim, kamēr peli nenožņaugs, mierā neliksies.

- Viņam nepatīk arī stūrmanis Fredro, - sacīja Doroteja.

- Zinu. Vienīgais jaukais džentelmenis uz kuģa, - Regīna atbildēja un tik smagi nopūtās, ka Doroteja pēkšņi sajuta aizkaitinājumu. Tieši tā - aizkaitnājumu. Lai gan kas viņai par daļu par kaut kādu tur stūrmani? - Ja mēs nebūtu uz "Glorijas", bet dzīvotu Londonā, es būtu atradusi iespēju... paziņot viņam, ka es neesmu vienaldzīga pret šāda tipa vīriešiem. Nē, tu mani pazīsti, es nekad neko tādu neatļautos...

Tad iestājās pauze, it kā Regīna atcerētos tos negadījumus, kad tomēr kaut ko atļāvās.

- Vai tu guli?

Doroteja neatbildēja. - Lai domā, ka es guļu.

- Nu, labi, tu vēl esi tikai bērns un daudz ko nesaproti, - pateica Regīna un sāka čīkstināt gultu, iekārtojoties ērtāk.

Un Doroteja atcerējās, kā šodien stūrmanis pastiepa viņai roku un viņi stāvēja seju pret seju, bet viņa neko vairāk neatceras. Šķiet, viņa runāja kaut kādas nejēdzības. Nekad nebiju domājusi, ka kļūšu tik kautrīga!.. Bet cik dziļa plaisa starp mums! Virsnieks, stūrmanis un istabene. Viņai lemts atrast sev matrozi Čārliju, un tad Čārlijs viņai saliks zilumus zem acīm, nevis otrādi...

* * *

Kā dzimst mīlestība?

No pirmā acu uzmetiena tā nepastāv, jo pirmais skatiens vienmēr ir nepatiess. Mīlestība rodas pēc vairākiem skatieniem, bet tad, atceroties šo stāstu, šķiet, ka skatieni saplūst vienā, garā, kurā viss tika pateikts. Un tā ka tas sākās pirmās tikšanās laikā, tā pārvelk jauko atmiņu segu. Pirmās tikšanās laikā Doroteja stūrmanim Fredro brūču un sasitumu dēļ šķita neglīta, tomēr arī viņš pats, kaut arī varonīgi izglābis viņu no zirgu pakaviem, bija nosmērējies, saskrāpējies un nekādā ziņā neatbilda Dorotejas izpratnei par varoni. Londonā viņi satikās reti, garāmejot, un it kā nebūtu pamata un iespēju aplūkot vienam otru tuvāk.

Bet pēc tam kuģa šaurajā pasaulītē, kur bija neizbēgami satikties, pat nerunājot ne vārda, stūrmanis pats sev nemanot sāka ievērot sīkumus, nepiešķirot tiem nozīmi: kakla pagrieziens, matu šķipsna izkļuvusi no ikdienas lakata, kas pārsedza kalpones, skaistos, biezos, viļņotos matus, kāju aprises, kad vēja brāzma uzplandīja svārkus - viss kopā arī izcēla jaukās būtnes grāciju, kas stūrmanim atvērās pamazām, dienu pēc dienas ... Līdz notika šī epizode ar mastu. Dieva vārds, - domāja stūrmanis, - neviena kalpone - bet kāds kalponei ar to sakars! - neviena meitene Londonā uzdrīkstētos kāpt pa vantīm uz marsu.

Regīnas Vitlas pieaugošo uzmanību sev Alekss centās neņemt vērā, lai gan nepamanīt to nevarēja, jo lēdija Vitla bija daudz pieredzējušāka pavedinātāja nekā naivā Doroteja un piespiedu dīkā vēlme padarīt stūrmani traku pārņēma Regīnu jo vairā , jo spītīgāk viņš pretojās kārdinājumiem. Lai arī Regīna nebija īpaša vīriešu medniece, veselīgai jaunai sievietei tomēr ir grūti palikt pilnīgi vienaldzīgai pret vīriešiem, atrodoties kopā ar pusotru simtu jauniešu pa jūru peldošajā koka čaumalā, ko sauc par "Gloriju".

Tajā naktī pēc epizodes ar mastu to pamanīja arī Doroteja. Pamanīja, lai gan pirms tam viņai pilnīgi neinteresēja Regīnas tukšās domas un jūtas, taču izrādījās, ka viņa ir kļūdījusies - stūrmanis jau bija paspējis klusi iekāpt Dorotejas sirdī un uzcelt tur nemanāmu, bet īstu ligzdu.

Nākamā epizode, kas, šķiet, paaugstināja attiecību temperatūru uz "Glorijas" klāja, notika Keiptaunā, ilgstoši uzturoties laika apstākļu gaidās. Reiz siltā aprīļa rudens dienā Regīna, vienojusies ar vietējā Kompānijas pārstāvja sievu, uz kuras māju Regīna bija pārcēlusies kopā ar Doroteju, lai nemaisītos uz Keiptaunas reidā noenkurotā kuģa, paņēma vaļēju ekipāžu, kur bez misis Vitlas, Dorotejas un mājas saimnieces viegli sarkstošās, vasarraibumainās un galīgi naivās jaunākās māsas jaunkundzes Vūlvortas. Uz bukas sēdēja kučieris un kalps ar medību bisi - lai gan vietas netālu no Keiptaunas bija drošas, klīda runas, ka kāda nēģeru banda no ziemeļiem uzbrūkot ceļotājiem.