Ļaunuma spogulis

Vējš bija ziemeļu, vēss un mitrs, tas dzina sev pa priekšu sadriskātus pelēkus mākoņus, pa kuru spraugām dažkārt uz pāris minūtēm uzspīdēja saule, apgaismojot sniegbaltos viļņu jērus un atspīdot milzīgo grēdu tumšajās nogāzēs. Doroteja stāvēja pie borta, vietā, kur no kuģa ķermeņa izauga vienradža rags - bugsprits, kurš nesa slīpās buras. "Glorijas" strupais deguns grieza viļņus, uzsitot putas un radot spēcīgu ūdenskrituma skaņu, kuru pārskanēja viļņu triecieni pret kuģa bortiem un negaidītiem šāvieniem - milzu buras sitieniem kaut kur neticamajā augstumā. Iepriekšējā dienā, jaukos laika apstākļos, Doroteja jūrnieku smieklu un saimnieces putna čiepstēšanas pavadībā uzkāpa sekojot vienam no saviem pielūdzējiem, marsa Čārlijam, pa stingri nospriegotajām vantīm marsā - augstu mastā piestiprinātā mazā, tomēr pat mājīgā mucā. Viņa nemaz nebaidījās, no klāja smējās apbrīnotāji, misis Vitla pēc tam garlaicīgi pārmeta viņai to, ka meitene uzvilkusi jūrnieku bikses, un tas, iespējams, apkaunojis ne tikai viņas, bet arī visas Vitlu ģimenes godu. Patiesībā Regīna šausmīgi apskauda Doroteju, ka tai nav bail kāpt augšā pa vantīm mastā, kad kuģis steidzas uz priekšu un šūpojas tā, ka tikai izmisīgi Dorotejas pierunājumi liek Regīnai izrāpties no platās gultas un kaut ko uzēst. Regīna bija dusmīga uz kalponi arī par to, ka tā nemaz necieta no jūras slimības, tas arī viņu, kā dižciltīgu kundzi, pazemoja. Tomēr šeit viņai palīgā nāca pulkvedis, vēl vairāk pelēks no šūpošanās, kurš pusdienās kapteiņa kajītē pārliecinoši apgalvoja, ka imunitāte pret jūras slimību ir zemas izcelsmes sekas. Nav brīnums, ka jūrnieki un nēģeru kalpi skraida pa kuģi kā uz sausas zemes, savukārt augstdzimušie kungi ir spiesti ciest. Kapteinis Ficpatriks, kuram šūpošanās nebija nepatīkama, bija spiests piekrītoši māt ar galvu, bet stūrmanis Fredro prātoja, cik daudz ievērojamāki bijuši šī pulkveža Blekberija priekšteči par viņa poļu senčiem. Galu galā viņam arī nebija problēmu ar jūras elementu. Turklāt aina, kas tik ļoti sadusmoja Regīnu, kad viņas kalpone kāpa vantīs uz marsu viņā izraisīja lielu vēlmi sekot viņai līdzi, turp, augšā - mācoties vadīt kuģi, viņš mēnešiem ilgi bija kāpelējis, skraidījis pa rājām, kas zvanīja no vēja triecieniem un nolaidies pa vantīm uz klāja, kā pērtiķis mežā. Viņš mīlēja šo noslēpumaino, pat saulainākajā dienā caurspīdīgā ēnā iegremdēto buru pasauli, kas skrēja starp jūru un debesīm.

Un, kad Doroteja nokāpa no masta un veikli, it kā dažu minūšu laikā būtu pieradusi pie jūrnieka dzīves, savelkot ar kājām tauvas, kas savienoja vantis - pārliecinoši nostājās uz falšborta un nolēca uz no šļakatām slapjā klāja dēļiem, stūrmanis pastiepa roku, lai viņai palīdzētu, bet meitene to atstūma, it kā apstiprinādama savu neatkarību, un teica stūrmanim:

- Šis Čārlijs tur augšā gribēja mani noskūpstīt, un, ja viņam būs zilums zem acs, tad vainīgo nemeklējiet.

Jūrnieku grupa, kas gaidīja ceļotājas atgriešanos uz klāja, nepaspēja saprast, ko tas viss nozīmē, kad aiz Dorotejas uz klāja nolēca saniknotais Čārlijs ar zilumu zem acs. Tagad sāka smieties visi. Iesmējās arī stūrmanis. Un Doroteja, kas vēlāk atzinās, ka baidījusies no tā, ka viņu sabārs par jūrnieka kunga piekaušanu, arī sāka smieties. Bet tad viņas smejošais skatiens sastapa stūrmaņa acis, viņa uzreiz kļuva nopietna, samulsa un aizbēga, atstājot publiku, lai tie cietušo Čārliju apber ar nepieklājīgiem jokiem.

Regīna bija pieradusi dalīties savās seklajās domās ar kalponi, un jau ceļojuma vidū Doroteja no viņas pašas uzzināja, ka Džulians Vitls kā vīrietis ir absolūts nulle, kas tomēr pilnīgi apmierina viņa sievu, jo viņa gan jau atradīs sev daudz interesantāku mīļāko. Viņai Džulians ir vajadzīgs kā cilvēks, kurš noteikti taisīs Kompānijā lielisku karjeru, it īpaši tāpēc, ka visiem prezidenta padomes locekļiem, kā parasti kungiem gados, bija liela laime, ja viņi kādreiz pašūpojuši viņu uz ceļgaliem. Džulians jau sen bija kā kroņprincis, un tāpēc, lai arī viņš, kā jau princim pienākas, kāpa visus karjeras kāpņu pakāpienus, to paveica ātrāk un vieglāk nekā citi. Tagad, trīsdesmit gadu vecumā, viņš tika iecelts par faktorijas direktoru Rangūnā - tā bija ievērojama osta ceļā no Indijas uz Ķīnu, un, kā mēs zinām, Vitla tēvs plānoja tur paplašināt kompānijas īpašumus. Un tāpēc, neskatoties uz nepatiku pret savu vīru, saprātīgais putns Regīna brauca pie viņa pār puspasauli, lai dzīvotu karstumā un mežoņu ielenkumā un dzemdētu bērniņu - topošo lordu Vitlu.