Lauva , ragana un drēbju skapis

Ieskatoties iekšpusē, viņa ieraudzīja vairākus garus ka­žokus. Nekas Lūsijai nepatika tik ļoti kā kažoku smarža un spalvas mīkstums. Viņa tūlīt pat ielīda skapī un labsajūtā berzēja seju pret kažokiem; durvis Lūsija, protams, atstāja vaļā, jo zināja, ka būtu muļķīgi ieslēgties skapī. Viņa paspēra soli uz priekšu — pirmajai kažoku rindai sekoja nākamā. Iekšpusē bija pavisam tumšs, Lūsija izstiepa ro­kas, lai neieskrietu ar pieri skapja aizmugurējā sienā. Meitene paspēra vēl vienu soli, otru, trešo — visu laiku gaidot, ka ar pirkstiem atdursies pret sienu. Viņa neko nevarēja sataustīt.

«Tas nu gan ir milzīgs skapis!» nodomāja Lūsija, tur­pinādama lēnām virzīties uz priekšu un pašķirdama ar rokām mīkstās kažoku krokas. Tad viņa sajuta zem kājām kaut ko gurkstošu. «Vai vēl kādas naftalīna bumbiņas?» viņa brīnījās un noliecās, lai pataustītu ar roku. Taču tā bija nevis gaidītā cieti gludā koka grīda, bet kaut kas mīksts, pūkains un bezgala auksts.

—   Dīvaini gan, — viņa noteica un paspēra vēl dažus soļus.

Pēc brīža meitene atskārta, ka viņas seju un rokas vairs neglauž mīksti kažoki, bet dursta kaut kas ciets un raupjš.

—   Gluži kā koku zari! — iesaucās Lūsija. Priekšā viņa saskatīja gaismu: nevis tepat, kur vajadzēja būt skapja sienai, bet tālu, tālu priekšā. Uz galvas krita kaut kas auksts un mīksts. Pēc mirkļa meitene saprata, ka viņa stāv meža vidū, ir nakts, zem kājām — sniegs, gaisā lido sniega pārslas.

Lūsija bija mazliet nobijusies, bet ari pilna ziņkāres un satraukuma. Viņa atskatījās pār plecu — starp tumšajiem koku stumbriem joprojām varēja redzēt atvērtās skapja durvis un tukšo istabu, no kuras viņa tikko bija iznākusi. (Lūsija, protams, durvis bija atstājusi vaļā, jo saprata, ka būtu bezgala muļķīgi ieslēgt sevi skapī.) Likās, ka tur, aiz skapja, vēl ir diena. «Ja arī kas atgadās, es varu jebkurā brīdī tikt atpakaļ,» domāja Lūsija un turpināja iet uz priekšu.

Sniegam gurkstot zem kājām, viņa gāja cauri mežam uz priekšu pretī otrai gaismai. Pēc minūtēm desmit viņa sasniedza vietu, no kurienes tā plūda. Tas izrādījās laternas stabs. Viņa apstājās un lauzīja galvu — kādēļ te, meža vidū, ir laternas stabs? Ko darīt tālāk? Te pēkšņi Lūsija sadzir­dēja soļu dipoņu, un pavisam drīz starp kokiem parādījās ļoti savāds radījums, kas tūlīt iznāca laternas gaismā.

Augumā viņš bija tikai mazliet garāks par Lūsiju un virs galvas turēja balti nosnigušu lietussargu. Līdz viduklim viņš līdzinājās cilvēkam, tikai ar āža kājām (ar spīdīgi melnu spalvu), bet pēdu vietā — āža nagi. Viņam bija arī aste, ko Lūsija uzreiz neievēroja, jo, lai nevilktos pa sniegu, tā bija kārtīgi pārlikta pār roku, kura turēja lietussargu. Ap kaklu — sarkana vilnas šalle, arī viņa āda bija sarkanīga. Nepazīstamajam bija patīkama, neliela, neparasta seja ar īsu ķīļbārdiņuun sprogainiem matiem, kuros varēja saska­tīt divus ragus. Kā jau teicu, vienā rokā viņš turēja lietus­sargu, otrā — vairākus brūnā papīrā ietītus saiņus. Sniegs un sainīši radīja iespaidu par Ziemassvētku iepirkšanos. Tas bija fauns. Ieraudzījis Lūsiju, viņš tik ļoti satrūkās, ka izmeta visus sainīšus no rokām.

— Ak vai! — fauns iesaucās.

Otra nodaļa Ko Lūsija redzēja Nārnijā

—   Labvakar! — sacīja Lūsija. Bet fauns bija ļoti aiz­ņemts —viņš vāca kopā savus sainīšus un neko neatbildēja. Savācis savu mantību, viņš viegli paklanījās Lūsijai.

—     Labvakar, labvakar! — beidzot atbildēja fauns. — Piedodiet — es negribu būt pārāk ziņkārīgs, bet, ja es nekļūdos… jūs esat Ievas meita?

—  Mani sauc Lūsija, — viņa atbildēja, īsti nesaprazda­ma, ko fauns jautājis.

—    Bet jūs esat… atvainojiet… jūs esat tā saucamā meitene? — fauns vaicāja.

—   Protams, es esmu meitene, — Lūsija atteica.

—  Vai tiešām jūs esat Cilvēks?

—    Protams, Cilvēks, — joprojām mazliet apjukusi, atbildēja Lūsija.

—  Bez šaubām, bez šaubām, — sacīja fauns. — Kāds es esmu muļķis! Bet es ne reizi neesmu sastapis ne Ādama dēlu, ne Ievas meitu. Esmu sajūsmā. Tas ir…

Pēkšņi viņš apklusa, it kā būtu gribējis teikt ko iepriekš neparedzētu, bet laikus atcerējies.

—  Esmu sajūsmā, sajūsmā, — viņš turpināja. — Atļau­siet iepazīties. Mani sauc Tamnuss.

—  Ļoti priecājos ar jums iepazīties, mister Tamnus, — Lūsija teica.

—  Atļausiet jautāt, ak, Lūsij, Ievas meit… kā jūs nokļu­vāt Nārnijā?

—   Kur? Kādā Nārnijā? — jautāja Lūsija.

—  Nārnijā ir zeme, — fauns paskaidroja, — kurā mēs tagad atrodamies; tā plešas no laternas staba līdz milzīgajai Kēras Paravelas pilij pie austrumu jūras. Un jūs… jūs nākat no pirmatnīgajiem mežiem rietumos?

—  Es… es ienācu caur drēbju skapi no tukšās istabas, — Lūsija sacīja.

—    Ak, — skumīgā balsī iesaucās misters Tamnuss,

—   ja es, vēl mazs fauns būdams, būtu pienācīgi mācījies ģeogrāfiju, tad tagad noteikti zinātu visu par šīm svešajām zemēm! Nu jau par vēlu.

—  Tās nemaz nav zemes, — ar pūlēm smieklus valdī­dama, iebilda Lūsija. — Tas ir tikai dažu soļu attālumā no šejienes… kaut gan es vairs neesmu pārliecināta. Tur tagad ir vasara.