Lauva , ragana un drēbju skapis

—  Bet šeit, Nārnijā, ir ziema, — teica misters Tamnuss,

—  un tā ilgst jau veselu mūžību, un mēs abi saaukstēsimies, ja ilgi stāvēsim un runāsim sniegā. Ievas meita no tālās Ukšās Istabas zemes, kur gaišajā Rēbju Skapja pilsētā valda mūžīgā vasara, vai jūs nevēlētos iedzert kopā ar mani tasi tējas?

—    Liels paldies, mister Tamnus, — Lūsija atteica,

—   bet man jau laiks doties atpakaļ.

—  Es dzīvoju tepat netālu, — teica fauns, — pie manis ir ļoti silti… kamīnā deg uguns… man ir grauzdētas maizītes… un sardīnes… un kūka.

—  Jūs esat ļoti laipns, — Lūsija atbildēja, — bet es nedrīkstu ilgi kavēties.

—Ja jūs, Ievas meit, pieķertos pie mana elkoņa, — teica misters Tamnuss, — es turētu lietussargu virs mums abiem. Lūdzu, uz šo pusi. Ejam?

Un tā Lūsija devās ceļā cauri mežam roku rokā ar šo neparasto būtai, it kā viņi būtu pazīstami visu mūžu.

Viņi nebija tikuši ne cik tālu, kad zeme zem kājām kļuva nelīdzena, visapkārt parādījās lieli akmeņi; te ceļš veda kalnā, te — no kalna lejā. Ejot pa kādu nelielu ieleju, misters Tamnuss pēkšņi pagriezās sānis, šķita, ka viņš atdursies pret neparastu, varenu klinti, bet, kad viņi pienā­ca tuvāk, Lūsija saprata, ka stāv pie ieejas alā. Viņi iegāja iekšā; kamīnā dega uguns, un spilgtajā gaismā Lūsijai apžilba acis. Misters Tamnuss pieliecās, ar mazām, spo­žām knaiblēm izņēma no uguns degošu pagali un iededzi­nāja lampu.

—  Tas būs ātri, — viņš noteica un tūliņ uzlika tējkannu uz uguns.

Lūsija nodomāja, ka tik jaukā vietā kā šī viņai nekad nav nācies nokļūt. Tā bija maza, sausa, tīra ala ar iesarkana akmens sienām, uz grīdas paklājs, divi mazi krēsli (— Viens man, otrs — manam draugam, — skaidroja misters Tamnuss.), galds un virtuves skapis, virs kamīna kāda sirma fauna portrets. Alas stūrī atradās durvis, kas, pēc Lūsijas domām, veda uz mistera Tamnusa guļamista­bu, bet blakus tām — grāmata plaukts. Kamēr fauns klāja tējas galdu, viņa lasīja grāmata nosaukumus: «Silēna dzīve un vēstules», «Nimfas un to paražas», «Cilvēki, mūki un mežsargi», «Plaši izplatīta leģendu izpēte», «Vai cilvēks ir mīts?».

—   Lūdzu, Ievas meit! — fauns aicināja pie galda.

Tējas galds bija patiesi brīnišķīgs: gan brūnas, mīksti

novārītas olas — katram pa vienai —, gan grauzdētas

maizītes ar sardīnēm, gan sviests, gan medus un pat ar cukura glazūru pārlieta kūka. Kad Lūsija bija piekususi no ēšanas, fauns sāka stāstīt par brīnišķīgo dzīvi mežā: par dejām pusnaktīs, kad no avotiem iznāk nimfas un no kokiem nokāpj driādas, lai dejotu ar fauniem; par dzīšanos pakaļ sniegbaltajam briedim, kas izpilda katru vēlēšanos, ja izdodas to noķert; par dzīrēm un dārgumu meklēšanu kopā ar sarkanajiem rūķīšiem šahtās un dziļajās pazemes alās; par vasaru, kad zaļo mežs un uz sava resnā ēzeļa ciemos jāj vecais Silēns, bet dažreiz ierodas pats Bakhs, tad upēs ūdens vietā plūst vīns un viss mežs līksmo nedēļām ilgi.

— Bet tagad ir nepārtraukta ziema, — viņš skumji piebilda. Tad fauns no futrāļa, kas stāvēja uz virtuves

skapīša, izņēma savādi mazu flautu — tā izskatījās kā no salmiem darināta — un sāka spēlēt. Melodija Lūsijai izraisīja vēlēšanos gan raudāt, gan smieties, gan dejot, gan iemigt — visu reizē.

Droši vien pagāja ne viena vien stunda, līdz meitene atguvās un sacīja:

—   Ak, mister Tamnus… man ļoti negribas jūs pār­traukt… un man tik ļoti patīk melodija… bet nu man tiešām jādodas uz mājām. Es taču ienācu uz pāris minū­tēm.

—   Tagad jau par vēlu, — atbildēja fauns, nolikdams flautu un skumji pamādams.

—    Par vēlu? — pielēkdama kājās, pārjautāja Lūsija; viņai kļuva baisi. — Ko jūs ar to gribat teikt? Man tūdaļ jādodas uz mājām. Tur droši vien visi par mani jau norai­zējušies.

Bet pēc brīža viņa iesaucās:

—   Mister Tamnus, kas notika?!

Fauna brūnajās acīs bija sariesušās asaras, kas pēc mir­kļa jau tecēja pār vaigiem un pilēja no degungala, visbei­dzot viņš aizsedza seju ar rokām un sāka skaļā balsī gauži raudāt.

—Mister Tamnus! Mister Tamnus! — bezgala uztrau­kusies atkārtoja Lūsija. — Nevajag, neraudiet! Kas noti­cis? Jūs slikti jūtaties? Mīļais mister Tamnus, lūdzu, pa­stāstiet man, kas noticis!

Tomēr fauns joprojām raudāja, it kā viņam sirds plīstu pušu. Un pat tad, kad Lūsija pienāca klāt, apskāva viņu un iedeva savu kabatlakatiņu, viņš nespēja rimties. Fauns paņēma meitenes kabatlakatiņu, slaucīja seju un, kad tas kļuva gluži slapjš, izgrieza to ar abām rokām. Drīz vien Lūsija stāvēja lielā peļķē.

—   Mister Tamnus! — Lūsija skaļi iekliedza faunam ausī un sapurināja viņu. — Rimstieties! Tūlīt pat rimstie­ties! Jums vajadzētu kaunēties: tik liels fauns — un raud. Kādēļ jūs tik briesmīgi raudat?

—  Ai, ai, ai, — elsoja misters Tamnuss, — es raudu, jo esmu ļoti ļauns fauns.

—   Es gan nedomāju, ka esat ļauns fauns, — atbildēja Lūsija. — Man šķiet, ka jūs esat ļoti labs fauns. Jūs esat visjaukākais fauns pasaulē.

—  Ai, ai, jūs tā nerunātu, ja zinātu, — joprojām elso­dams, sacīja misters Tamnuss. — Nē, es esmu ļauns fauns. Par mani ļaunāka fauna šajā pasaulē nekad nav bijis.

—   Bet ko jūs ļaunu esat izdarījis? — Lūsija jautāja.