Lauva , ragana un drēbju skapis

—             Tieši to, ko pateicu, — atbildēja Lūsija. — Tas notika pēc brokastīm — es ielīdu drēbju skapī un biju

prom vairākas stundas, es pat tēju dzēru, un man bija visādi piedzīvojumi.

—  Nerunā muļķības, Lūsij, — sacīja Sjūzena. — Mēs nupat kā iznācām no tās istabas, un tu biji kopā ar mums.

—    Viņa nemaz nerunā muļķības, — Pīters iebilda,

—  viņa to izdomā, lai būtu interesantāk, vai nav tiesa, Lū? Un kādēļ gan ne?

—   Nē, Pīter, es neko neizdomāju, — Lūsija iebilda.

—  Tas ir… tas ir burvju skapis. Tur, iekšpusē, ir mežs, krīt sniegs. Un tur ir fauns un Ragana, un to zemi sauc par Nārniju. Nāc, paskaties!

Pārējie nezināja, ko īsti domāt, taču Lūsija bija tik satraukta, ka visi viņai sekoja un atgriezās tukšajā istabā. Meitene pieskrēja pie skapja, atvēra durvis un iesaucās:

—   Tagad kāpiet iekšā — varēsiet paši pārliecināties!

—  Ak tu, muļķī te, — sacīja Sjūzena, iebāzdama galvu skapī un ar rokām pašķirdama kažokus. — Tas ir parasts drēbju skapis. Un te ir aizmugurējā siena.

Tad viņi cits pēc cita ieskatījās skapī, atbīdīja kažokus un redzēja — arī Lūsija neko citu nemanīja—tikai parastu drēbju skapi. Nebija ne meža, ne sniega, vien drēbju skapja aizmugurējā siena ar pakaramo āķiem. Pīters iekāpa iekšā un paklaudzināja pie sienas, lai pārliecinātos, vai tā patie­šām ir īsta.

—   Lū, tas bija labs joks, — viņš sacīja, izkāpdams no skapja. — Tas tev izdevās. Mēs gandrīz noticējām.

—     Bet es neko neizdomāju, — iebilda Lūsija.

—    Goda vārds! Pirms brīža te viss bija gluži citādi. Patiesi citādi!

— Izbeidz, Lū! — Pīters viņu pārtrauca. — Tas jau ir par daudz. Tu mūs smalki izjokoji, bet tagad diezgan.

Lūsija spēji nosarka un mēģināja ko iebilst, bet, īsti nezinādama, ko sacīt, meitene izplūda asarās.

Nākamās dienas Lūsijai bija bezgala drūmas. Viņa varēja tūdaļ salīgt mieru ar pārējiem, ja vien atzītu, ka visu izdomājusi, lai brāļus un māsu uzjautrinātu. Taču Lūsija bija ļoti godīga meitene — zinādama, ka viņai ir taisnība, meitene nespēja atteikties no saviem vārdiem. Turpretī Lūsijas brāļi un māsa uzskatīja, ka tie ir meli, turklāt muļķīgi meli, un tas meiteni gaužām sāpināja. Vecākā māsa un brālis lika Lūsiju mierā, bet Edmunds reizēm bija ļauns, un šoreiz Lūsija to pamatīgi izjuta. Viņš ņirgājās un zoboja Lūsiju, jautāja, vai viņa nav atklājusi kādas jaunas zemes trauku skapjos. Visvairāk apbēdināja tas, ka varētu brīnišķīgi rotaļāties, ja vien nebūtu šī strīda. Pieturējās pasakains laiks. Bērni no rīta līdz vakaram bija ārā: viņi peldējās, ķēra zivis, rāpās kokos, kūleņoja pa zāli. Bet Lūsijai nekas īsti nepatika. Tā tas turpinājās līdz pirmajai lietainajai dienai.

Kad pēcpusdienā kļuva redzams, ka laiks neuzlabosies, bērni nolēma spēlēt paslēpes. Pirmajai bija jāmeklē Sjūzenai. Tiklīdz brālis un māsa aizskrēja katrs uz savu pusi, Lūsija iegāja istabā, kurā stāvēja drēbju skapis. Viņa negri­bēja slēpdes skapī, jo saprata, ka tas no jauna liktu pārējiem atcerēties nelaimīgo atgadījumu. Meitene vēlējās tikai vēlreiz tajā ieskatīties, jo vairs nebija pārliecināta, vai Nārniju un faunu nav redzējusi sapnī. Māja bija tikliela un sarežģīta, ar tik daudziem un dažādiem kaktiem, kur paslēpties, ka viņa nolēma tikai uz brīdi ielūkoties skapī un pēc tam noslēpties citur.

Lūsija nemaz nepaspēja pieiet pie skapja, kad koridorā atskanēja soļi, un viņai cits nekas neatlika kā žigli tajā ielīst un pievērt durvis. Viņa tās neaizvēra pavisam ciet, jo saprata, ka būtu muļķīgi ieslēgties skapī.

Tie bija Edmunda soļi, ko viņa saklausīja koridorā. Viņš ienāca brīdī, kad Lūsija kāpa skapī. Arī Edmunds tūdaļ nolēma tajā paslēpties — ne tādēļ, ka tā būtu īpaši laba slēptuve, bet lai vēlreiz paķircinām Lūsiju par iedo­māto zemi. Viņš atvēra durvis — skapī, kā vienmēr, karājās kažoki, smaržoja pēc naftalīna, iekšpusē bija tukšs un kluss — un ne miņas no Lūsijas. «Viņa domā, ka es esmu Sjūzena un tūliņ viņu atradīšu,» Edmunds nosprieda, «tādēļ izturas dk klusu, droši vien piespiedusies pie skapja aizmugurējās sienas.» Zēns ielēca iekšā un aizcirta durvis, aizmirsdams, cik muļķīgi dara. Tumsā starp kažokiem viņš sāka meklēt Lūsiju un bija bezgala pārsteigts, meiteni neatrazdams. Tad viņš gribēja pavērt durvis, lai ieplūstu mazliet gaismas, bet arī dunas nevarēja atrast. Tas bija gauži nepatīkami — viņš sāka drudžaini taustīties visap­kārt un pat iekliedzās:

— Lūsij! Lū! Kur tu esi? Es zinu, tu esi šeit!

Neviens viņam neatbildēja, un Edmundam likās, ka paša balss skan dīvaini — it kā brīvā dabā, nevis skapī. Viņam kļuva ļoti auksti, un tad zēns pamanīja gaismas staru.

«Beidzot,» Edmunds atviegloti uzelpoja, «durvis droši vien pašas no sevis atvērušās.» Viņš aizmirsa par Lūsiju un virzījās uz gaismas pusi, jo bija pārliecināts, ka tā plūst no puspievērtajām skapja durvīm. Bet Edmunds neizkļuva vis no skapja atpakaļ tukšajā istabā — no tumšu egļu ēnas viņš iznāca meža klajumā.