Lauva , ragana un drēbju skapis

Sauss sniegs gurkstēja zem kājām un klāja koku zarus. Virs galvas — gaiši zilas debesis, kādas mēdz būt burvīgā ziemas rītā. Tieši pretī starp kokiem — sarkana, sarkana austoša saule. Valdīja pilnīgs klusums, it kā viņš būtu vienīgā dzīvā būtne šajā zemē. Neredzēja ne sarkankrūtīti zarā, ne vāveri kokos. Cik tālu sniedza skats — viens vienīgs mežs. Viņam šermuļi pārskrēja pār kauliem.

Tikai tagad zēns atcerējās, ka meklējis Lūsiju, atcerējās, cik nepatīkami viņu ķircinājis par «izdomāto zemi», kas, izrādījās, patiesi pastāvēja. Viņš nolēma, ka māsai jābūt kaut kur tuvumā, un iesaucās:

—   Lūsij! Lūsij! Arī es, Edmunds, esmu šeit!

Nebija nekādas atbildes.

«Droši vien dusmojas par to, ko es viņai pēdējās dienās sarunāju,» nodomāja Edmunds. Lai gan zēns negribēja atzīt, ka bijis netaisns, vēl mazāk viņš vēlējās palikt viens pats šajā briesmīgajā, aukstajā, mēmajā mežā, un viņš no jauna sauca:

—  Paklau, Lū! Piedod, ka es tev neticēju! Tagad sapro­tu, ka tev bija taisnība. Lūdzu, nāc laukā! Salīgsim mieru!

Joprojām nebija nekādas atbildes.

—    Meitene paliek meitene, — Edmunds pie sevis noteica,—droši vien kaut kur īgņojas un negrib ne dzirdēt par manu atvainošanos.

Viņš vēlreiz paskatījās visapkārt — nē, šī vieta viņam

nepatika — un bija jau gandrīz nolēmis doties mājup, kad pēkšņi no meža biezokņa puses izdzirda tālas zvārguļu skaņas. Viņš ieklausījās: skaņas aizvien tuvojās, un beidzot no meža klajumā izskrēja divi kamanās iejūgti ziemeļbrie­ži.

Tie bija Setlendes poniju lielumā, to spalva tik balta, ka pat sniegs nelikās tik balts; žuburainie, zeltītie ragi saulē spoži degtin dega. Spilgti sarkanais iejūgs bija izgreznots ar zvārguļiem. Kamanās, vadīdams ziemeļbriežu pajūgu, sēdēja resns punduris, nepilnas trīs pēdas garš. Mugurā viņam bija polārlāča kažoks, galvā — sarkana kapuce ar zelta pušķi garā auklā; kuplā bārda kā paklājs apsedza viņa ceļgalus. Viņam aiz muguras augstā sēdeklī kamanu vidū sēdēja pavisam dīvaina un dižena dāma, garāka par visām sievietēm, kādas Edmunds jelkad bija redzējis. Arī viņa bija ietinusies baltā kažokā un labajā rokā turēja lielu zelta zizli, bet galvā tai mirgoja zelta kronis. Viņas seja izskatījās bal-

ta — nevis parastā baltumā, bet sniega vai papīra, vai cukura baltumā, tikai mute — spilgti sarkana. Tā, pro­tams, bija skaista seja, bet lepna, auksta un barga.

Bija ko noskatīties, kā kamanas traucās Edmundam pretī: šķindēja zvārguļi, punduris plīkšķināja pātagu, un uz abām pusēm sagriezās sniega vērpetes.

—   Stāt! — lēdija pavēlēja, un punduris tik spēji parāva pavadu, ka ziemeļbrieži gandrīz apsēdās uz pakaļkājām. Tad tie pieslējās, laužņus kozdami un smagi pūzdami. Aukstajā gaisā elpa no briežu nāsīm plūda kā dūmu grīstes.

—  Kas tu tāds esi? — jautāja lēdija, cieši raudzīdamās Edmundā.

—  Es… es… mani sauc Edmunds, — zēns visai neveikli atbildēja. Edmundam ļoti nepatika, kā dāma uz viņu skatījās.

Lēdija sarauca pieri.

—  Un tā tu uzrunā karalieni? — viņa pārsteigta jautāja, nopētīdama viņu vēl bargāk nekā iepriekš.

—    Lūdzu piedošanu, jūsu augstība, es nezināju, — Edmunds atbildēja.

—  Ko? Tu nepazini Nārnijas Karalieni?! —viņa ieklie­dzās. — Pagaidi tikai, drīz tu iepazīsi! Vēlreiz jautāju — kas tu tāds esi?

— Atvainojiet, jūsu augstība, — Edmunds sacīja, — bet es jūs īsti nesaprotu. Es eju skolā… vismaz gāju… Tagad ir brīvlaiks.

Ceturtā nodaļa Rahatlukums

—  Bet kas tu tāds esi? — Ragana vēlreiz jautāja. —Vai tu esi pāraudzis punduris, kam apcirpta bārda?

—   Nē, jūsu augstība, — Edmunds atbildēja, — man nekad nav bijusi bārda, es vēl esmu puika.

—  Hā, puika! — viņa iesaucās. — Tu gribi teikt, ka esi Ādama dēls?

Edmunds stāvēja kā sastindzis, neteikdams ne vārda. Nu jau viņš bija tik apjucis, ka pat nesaprata karalienes jautājumu.

—  Es redzu, ka tu esi galīgs muļķis, nekas cits tu nevari būt, — noteica karaliene. — Atbildi taču beidzot, kamēr mana pacietība nav zudusi! Vai tu esi Cilvēks?

—Jā, jūsu augstība, — Edmunds atbildēja.

—    Tad paskaidro man, lūdzu, kā tu nokļuvi manā zemē?

—  Labprāt, jūsu augstība. Es ienācu caur drēbju skapi.

—   Caur drēbju skapi? Kā to saprast?

—  Es… es atvēru durvis un nokļuvu šeit, jūsu augstī­ba, — Edmunds nomurmināja.

—   Hā! — noteica karaliene — vairāk pati sev nekā zēnam. — Durvis uz Cilvēku pasauli. Esmu dzirdējusi par tādiem jokiem. Tas var visu sabojāt. Bet viņš ir viens pats — un ar viņu es viegli tikšu galā.

To sacīdama, Ragana pietrūkās kājās un skatījās Ed­mundam cieši sejā, acis viņai kvēloja. Tajā pašā brīdī viņa pacēla savu burvju zizli. Edmunds bija pārliecināts, ka viņa grasās darīt ko briesmīgu, bet viņš nespēja pat pakustēties. Taču, kad zēns jau jutās nolemts zudībai, viņa, šķiet, pārdomāja.

—   Mans nabaga bērns, — viņa sacīja gluži citādā tonī, — tu izskaties tik nosalis! Nāc apsēdies man blakus kama­nās, es tevi ietīšu savā mantijā, un mēs aprunāsimies.