Lauva , ragana un drēbju skapis

—   Taisni aiz tā ir ceļš uz Cilvēku Zemi. Un tagad paskaties šurp, — viņa norādīja pretējā virzienā, — vai redzi divus nelielus kalnus paceļamies virs koku galotnēm?

—   Redzu, — Edmunds atbildēja.

—Mana pils atrodas starp šiem diviem kalniem. Kad tu nākamreiz šurp atnāksi, tev tikai jāatrod laternas stabs un jāierauga šie divi kalni, tad jāietcauri mežam, līdz sasniegsi manu pili. Tikai atceries — tev jāatved abas māsas un brālis. Es varu ļoti sadusmoties, ja tu ieradīsies viens.

—   Es centīšos, — Edmunds sacīja.

—   Jā, starp citu, — piebilda karaliene, — nestāsti viņiem par mani. Lai tas paliek mūsu noslēpums. Tā būs interesantāk, vai ne? Tu tikai atved viņus pie diviem kalniem — tādam gudram zēnam kā tu nebūs grūti izdo­māt, kā to izdarīt. Kad jūs nonāksiet pie manas pils, tad saki: «Paskatīsimies, kas te dzīvo,» — vai ko tamlīdzīgu. Esmu pārliecināta, ka tā būs vislabāk. Ja tava māsa ir tikusies ar kādu no fauniem, viņa, iespējams, saklausījusies par mani visādus briesmu stāstus un baidīsies nākt ciemos. Fauni var sarunāt daudz ko. Nu, bet tagad…

—    Lūdzu, es ļoti lūdzu, — Edmunds viņu pēkšņi pārtrauca, — vai nevarētu palūgt vēl vienu rahatlukuma gabaliņu pirms došanās mājup?

—  Nē, nē, — smiedamās atbildēja karaliene, — tev būs jāgaida līdz nākamajai reizei.

To sacīdama, viņa deva pundurim zīmi doties ceļā. Kad kamanas jau bija labā gabalā, karaliene pamāja Edmundam un sauca:

—   Nākamreiz! Nākamreiz! Neaizmirsti! Drīzāk at­griezies!

Edmunds joprojām stāvēja, skatīdamies uz to pusi, kur pazuda kamanas, kad izdzirda kādu saucam viņu vārdā. Zēns pagriezās un ieraudzīja, ka no pretējās meža puses steidzas Lūsija.

—  Ak, Edmund! — viņa priecājās. — Tātad tu arī šeit nokļuvi? Vai tas nav brīnumaini? Un tagad…

—  Jā, jā, — sacīja Edmunds, — es redzu, ka tev bija taisnība, un tas patiesi ir burvju skapis. Ja gribi, varu tev lūgt piedošanu. Bet kur tu visu šo laiku biji pazudusi? Es tevi visur meklēju.

—       Ja es būtu zinājusi, ka tu arī esi šeit, būtu tevi pagaidījusi, — Lūsija atteica. Viņa bija tik uztraukusies un laimīga, ka pat nemanīja, cik strupi Edmunds runāja un cik sārta un pārvērtusies bija viņa seja.

—    Es ēdu lenču pie mistera Tamnusa, pie fauna. Ar viņu viss kārtībā. Baltā Ragana nav misteru Tamnusu sodījusi par to, ka viņš mani atlaida, un fauns domā, ka viņa vispār neko par to nezina, un galu galā varbūt viss beigsies labi.

—  Baltā Ragana? —atkārtoja Edmunds. —Kas tā tāda

ir?

—   Tā ir pavisam briesmīga, — teica Lūsija. — Viņa sevi dēvē par Nārnijas karalieni, lai gan viņai uz to nav nekādu tiesību, un visi fauni un nimfas, un najādas, un punduri, un dzīvnieki — katrā ziņā visi labie — viņu vienkārši ienīst. Ragana var pārvērst cilvēkus akmeņos un pastrādāt visādus citādus briesmu darbus. Un viņa ir apbūrusi Nārniju, jo te vienmēr ir ziema… vienmēr ziema un nekad nav Ziemassvētku. Viņa braukā kama­nās, kurās iejūgti ziemeļbrieži, rokā viņai burvju zizlis, galvā — zelta kronis.

Edmundam jau metās nelabi no apēstā saldumu dau­dzuma, bet, kad viņš uzzināja, ka lēdija, ar kuru viņš bija sadraudzējies, ir briesmīgā Ragana, zēnam kļuva vēl slik­tāk. Taču joprojām vairāk par visu pasaulē Edmundam gribējās rahatlukumu.

—   Kas tev stāstījis tādas blēņas par Balto Raganu? — viņš jautāja.

—  Misters Tamnuss, fauns, — Lūsija atbildēja.

—       Fauniem nekacl nevar ticēt, — atteica Edmunds ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņš faunus pazītu labāk par Lūsiju.

—   Kā tu zini? — Lūsija jautāja.

—   Tas katram zināms, — sacīja Edmunds, — prasi, kam gribi. Bet kāda jēga stāvēt te, sniegā! Iesim uz mājām!

—  Jā, iesim, — piekrita Lūsija. — Ak, Edmund, es tā priecājos, ka arī tu šeit nokļuvi! Tagad Pīteram un Sjūzenai būs jātic, ka Nārnija pastāv, jo mēs abi esam te bijuši. Cik tas būs interesanti!

Edmunds klusībā nodomāja, ka viņam nebūs tik intere­santi. Nāksies visu klātbūtnē atzīt, ka Lūsijai bijusi taisnī­ba, turklāt viņš bija pārliecināts, ka brālis un māsa nostāsies faunu un dzīvnieku pusē, bet pats viņš jau gandrīz aizstā­vēja Raganu. Viņš nevarēja iedomāties, ko sacīs un kā spēs saglabāt savu noslēpumu, ja visi trīs sāks runāt par Nārniju.

Tikmēr bērni bija nogājuši labu ceļa gabalu. Pēkšņi viņi sajuta visapkārt mīkstus kažokus, un jau pēc brīža abi stāvēja tukšajā istabā skapja priekšā.

—    Paklau, Edmund, — Lūsija sacīja, — tu izskaties briesmīgi. Kā tu jūties?

—   Viss kārtībā, — Edmunds atbildēja, bet tā nebija taisnība. Viņam bija ļoti slikti.

—  Tad nāc, — Lūsija aicināja, — sameklēsim māsu un brāli. Mums ir ko viņiem pastāstīt! Kādi brīnišķīgi piedzī­vojumi mūs gaida, jo tagad mēs tajos piedalīsimies visi!

Piektā nodaļa Atkal šaipus skapja durvīm

Bērni vēl joprojām spēlēja paslēpes, tādēļ Edmundam un Lūsijai vajadzēja kādu laiku viņus pameklēt. Kad visi beidzot sanāca kopā garajā istabā, kur atradās bruņutērps, Lūsija nenocietās: