Lauva , ragana un drēbju skapis

—  Pīter! Sjūzena! Tā ir vistīrākā patiesība. Edmunds par to pārliecinājās. Caur drēbju skapi tiešām var nokļūt citā zemē. Mēs satikāmies mežā. Edmund, nu pastāsti viņiem visu!

—   Ed, par ko ir runa? — Pīters jautāja.

Nupat mēs esam nonākuši pie vienas no kaunpilnākajām stāsta epizodēm. Edmundam bija slikta dūša, un viņš bija īgns un dusmīgs uz Lūsiju, ka māsai bijusi taisnība, bet pats vēl nebija izlēmis, kā izturēties un ko sacīt. Kad Pīters viņam negaidīti uzdeva jautājumu, viņš pēkšņi izlēma rīkoties, cik vien zemiski un ļaunprātīgi iespējams. Viņš nodeva Lūsiju.

—   Pastāsti, Ed, — Sjūzena lūdzās.

Edmunds augstprātīgi paskatījās uz Lūsiju, it kā būtu daudz vecāks par viņu — patiesībā viņš bija tikai gadu vecāks —, iesmējās un sacīja:

—  Jā… mēs abi spēlējāmies drēbju skapī, it kā viņas zeme patiesi pastāvētu. Joka pēc, protams. Skaidrs, ka nekā tur nebija.

Nabaga Lūsija paskatījās uz Edmundu un izskrēja no istabas.

Bet Edmunds, ar katru brīdi kļūdams aizvien ļaunāks un būdams pārliecināts, ka veiksmīgi noskaņojis brāli un māsu pret Lūsiju, turpināja:

—  Nu re, atkal sākas. Kas ar viņu notiek? Jezga vien al­tiem sīkajiem! Vienmēr viņi…

—    Paklau! — Pīters saniknots metās brālim virsū. — Beidz! Jau tobrīd, kad Lū sāka gvelzt muļķības par drēbju skapi, tu uzvedies riebīgi, bet tagad vēl kopā spēlē­jies, lai viņu atkal kaitinātu. Es zinu, to tu dari tīšām.

—  Bet tās taču ir tīrās muļķības, — bezgala pārsteigts teica Edmunds.

—   Protams, muļķības, — atteica Pīters, — tur jau tā lieta! Kad mēs braucām prom no mājas, ar Lū viss bija kārtībā, bet šeit—vai nu viņa pamazām jūk prātā, vai kļūst par šausmīgu meli. Lai nu būtu kā būdams, viņai nenāk par labu, ja vienu dienu tu māsu izsmej un ķircini, bet nākama­jā — jau atbalsti viņas iedomas.

—  Es domāju… es domāju… — murmināja Edmunds, īsti neattapdams, ko sacīt.

—  Neko tu nedomāji, — Pīters atcirta, — gribēji tīšām paķircināt! Tu vienmēr riebīgi izturies pret mazākiem; to mēs jau skolā ievērojām.

—    Beidziet, lūdzu, — sacīja Sjūzena, — jūsu strīds nevienam nepalīdzēs. Labāk sameklēsim Lūsiju.

Kad viņi pēc laba laika atrada Lūsiju, neviens nebrīnī­jās, ka meitene raudājusi. Lai ko viņi māsai sacīja, Lūsija neko nedzirdēja, tikai neatlaidīgi atkārtoja vienu un to pašu:

— Man nav svarīgi, ko jūs domājat, un man nav svarīgi, ko jūs runājat. Varatvisu izstāstīt profesoram vai aizrakstīt mammai. Dariet, ko gribat. Es tikai zinu, ka tur satiku faunu, un es nožēloju, ka nepaliku tur pavisam, bet jūs, riebīgie… riebīgie…

Tas bija skumīgs vakars. Lūsija jutās bezgala nelaimīga, un Edmunds pamazām apjauta, ka viņa plāns neīstenojas, kā iecerēts. Vecākais brālis un māsa nu jau bija gluži nopietni noraizējušies, vai Lūsija nav sajukusi prātā. Kad māsa bija aizgājusi gulēt, viņi vēl ilgi gaitenī par to sačuk­stējās.

Galu galā abi nolēma nākamajā dienā visu izstāstīt profesoram.

—  Ja ar Lūsiju patiesi noticis kaut kas nopietns, viņš aizrakstīs tēvam, — sacīja Pīters. — Mēs paši galā netik­sim.

No rīta viņi devās pie profesora un pieklauvēja pie kabineta durvīm.

—   Nāciet iekšā! —viņš aicināja.

Profesors piecēlās, sameklēja Sjūzenai un Pīteram krēs­lus un sacīja, ka ir pilnīgi viņu rīcībā. Tad pats apsēdās un, salicis rokas ar pirkstu galiem kopā, uzmanīgi noklausījās visu stāstu, ne reizi viņus nepārtraukdams. Arī pēc tam viņš ilgi klusēja, tad nokrekšķinājās un pateica to, ko bērni vismazāk bija gaidījuši.

—   Kā jūs zināt, ka māsas stāsts ir izdomāts? — viņš jautāja.

—    Nu, bet… — Sjūzena iesāka, taču tūdaļ apklusa. Spriežot pēc vecā vīra sejas izteiksmes, viņš to jautāja pilnīgi nopietni. Tad meitene saņēmās un sacīja:

—   Bet Edmunds teica, ka viņi tikai spēlējušies.

—Jā, — piekrita profesors, — tas, protams, jāņem vērā. Tomēr — jūs neapvainosieties par manu jautājumu? Uz kuru, jūsuprāt, var vairāk paļauties—uz māsu vai brāli? Es domāju — kam var vairāk ticēt?

—   Tas jau ir tas dīvainākais, ser, — Pīters atbildēja. — Līdz šim es nedomādams atbildētu — Lūsijai.

—   Un kā tu domā, mana dārgā? — jautāja profesors, vērsdamies pie Sjūzenas.

—   Es… es… — Sjūzena sastomījās, — teiktu to pašu, ko Pīters, bet tā nevar būt taisnība… par to mežu un faunu…

—  To es nezinu, — profesors atzina, — taču apvainot melošanā cilvēku, kurš nekad agrāk nav jums melojis, ir grūti, pavisam grūti…

—   Mēs uztraucāmies ne tik daudz par melošanu, — sacīja Sjūzena, — mēs domājām, ka ar viņu varbūt nav viss kārtībā…

—  Jūs domājat, ka viņa ir sajukusi? — nesatricināmā mierā pārjautāja profesors. — Varat būt gluži mierīgi. Pietiek uz Lūsiju paskatīties vai aprunāties, lai saprastu, ka viņa ir pie pilna prāta.

—  Bet tad jau… — iesāka Sjūzena un aprāvās. Viņai pat sapņos nerādījās, ka pieaudzis cilvēks varētu runāt tā, kā runāja profesors, un meitene bija galīgā nesaprašanā.