Lauva , ragana un drēbju skapis

«Iepriekšējais šīs telpas iemītnieks — fauns Tamnuss ir arestēts un gaida tiesas spriedumu, jo tiek apvainots valsts nodevībā un uzticības laušanā Viņas Imperatoriskajai Augstībai Džedisai, Nārnijas karalienei, Kēras Paravelas pils Valdniecei, Vientuļo salu un citu zemju Imperatorei, kā arī tiks sodīts par Viņas Augstības ienaidnieku un spiegu slēpšanu un brāļošanos ar Cilvēkiem.

Paraksts — Mogrims, Slepenpolicijas Kapteinis.

Lai dzīvo karaliene!»

Bērni galīgā nesaprašanā skatījās cits uz citu.

—   Es neteiktu, ka man te ļoti patīk, — sacīja Sjūzena.

—   Kas ir šī karaliene, Lū? — jautāja Pīters. — Vai tu kaut ko zini par viņu?

—  Viņa nav īsta karaliene, — atbildēja Lūsija, — viņa ir ļauna ragana, Baltā Ragana. Visi meža iemītnieki viņu ienīst. Ragana ir nobūrusi visu šo zemi, un tāpēc te vienmēr ir ziema un nekad nav Ziemassvētku.

—  Es… es nezinu, vai ir vērts iet uz priekšu, — sacīja Sjūzena, — te nepavisam nav droši un, šķiet, jautri arī nebūs. Ar katru mirkli kļūst aukstāks, un nekā ēdama mums arī nav līdzi. Varbūt labāk iesim mājās?

—   Mēs nedrīkstam, nedrīkstam iet mājās! — pēkšņi iesaucās Lūsija.—Vai tad tu nesaproti? Tagad mēs nekādi nedrīkstam doties mājās. Nabaga fauns manis dēļ nokļuvis nelaimē. Viņš mani paslēpa no Raganas un parādīja ceļu atpakaļ. Lūk, ko nozīmē vārdi «Viņas Augstības ienaidnie­ku un spiegu slēpšanu un brāļošanos ar Cilvēkiem». Mums jāmēģina glābt faunu.

—  Ko tad mēs te varam darīt, — purpināja Edmunds, — mums pat nav ko ēst!

—   Turi muti! — Pīters iesaucās; viņš vēl joprojām dusmojās uz Edmundu. — Kā tu domā, Sjūzen?

—   Man liekas, ka Lū tomēr ir taisnība, — Sjūzena atbildēja. — Es negribētu ne soli iet uz priekšu un vēlētos, kaut mēs nekad te nebūtu nokļuvuši. Tomēr domāju, ka mums jāpalīdz misteram… kā viņu sauc… faunam.

—   Arī man tā liekas, — sacīja Pīters. — Mani tikai uztrauc tas, ka mums nav pārtikas. Es ieteiktu atgriezties un paņemt kaut ko no pieliekamā, taču baidos, ka, tikuši ārā no šīs zemes, mēs vairs nenokļūsim tajā atpakaļ. Tāpēc nāksies vien iet uz priekšu.

—  Mēs arī tā domājam, — piekrita abas meitenes.

—   Ja vien varētu zināt, kur tas nabadziņš ir ieslo­dzīts… — Pīters bēdīgi noteica.

Kādu brīdi viņi klusēja, nevarēdami izlemt, ko tālāk darīt, kad pēkšņi Lūsija sacīja:

—  Paskatieties! Vai redzat sarkankrūtīti? Tas ir pirmais putns, ko šeit sastopu. Interesanti — vai putni te, Nārnijā, prot runāt? Tā vien liekas, ka viņš grib mums kaut ko teikt.

Tad viņa pagriezās pret sarkankrūtīti un jautāja:

—Lūdzu, vai jūs nepateiktu, uz kurieni aizveda misteru Tamnusu, faunu?

To sacījusi, meitene paspēra pāris soļu uz putna pusi. Sarkankrūtītis uzreiz aizlidoja, bet necik tālu, tikai līdz nākamajam kokam. Putos nolaidās uz zara un cieši viņus uzlūkoja, it kā saprazdams, ko bērni grib sacīt. Paši to neapzinādamies, visi četri piegāja tuvāk putnam. Tad sarkankrūtītis atkal pārlidoja uz blakus koku un vēlreiz cieši paskatījās bērnos. Viņa pirmo reizi redzēja putnu ar tik sarkanu pakrūtīti un tik mirdzošām acīm.

—Vai zināt ko? — sacīja Lūsija.—Man šķiet, viņš grib, lai mēs tam sekojam.

—  Man arī tā liekas, — teica Sjūzena. — Kā tu domā, Pīter?

—   Lai notiek, varam pamēģināt, — Pīters atbildēja.

Sarkankrūtītis acīmredzot visu saprata. Viņš pārlidoja

no koka uz koku, turēdamies pāris soļu priekšā — pietie­kami tuvu, lai bērni viegli varētu tam sekot. Sarkankrūtītis veda viņus lejup no kalna. Tiklīdz putniņš nolaidās uz kāda zara, zemē nokrita sniegs. Drīz mākoņi izklīda un parādī­jās ziemas saule, visa apkārtne kļuva žilbinoši balta. Tā viņi gāja kādu pusstundu — meitenes pa priekšu, zēni aiz muguras. Te pēkšņi Edmunds sacīja Pīteram:

—Ja tu vari nolaisties no saviem augstumiem un mani uzklausīt, es tev kaut ko pateikšu.

—   Kas tas ir? — strupi jautāja Pīters.

—  Kuš! Ne tik skaļi, — Edmunds čukstēja, — nav ko baidīt meitenes! Vai tu saproti, ko mēs tagad darām?

—   Ko tad? — jautāja Pīters, arī pats sākdams čukstēt.

—  Mēs sekojam pilnīgi nepazīstamam pavadonim. Kā lai zinām, kurā pusē ir šis putns? Ja nu tas mūs ievecl lamatās?

—       Riebīgi. Un tomēr… sarkankrūtītis… Visās pasakās, ko esmu lasījis, tas ir labs putns. Esmu pārliecināts, ka sarkankrūtītis ir mūsu pusē.

—   Ja jau sākām par to runāt, tad kura ir mūsu puse? Kāpēc tu domā, ka fauns ir mūsu pusē, bet karaliene nav? Jā, mums stāstīja, ka viņa ir ragana. Bet mēs nezinām patiesību ne par vienu, ne otru.

—   Fauns taču izglāba Lūsiju!

—  Viņš teica, ka izglābis. Kā lai mēs to zinām? Un vēl kas — vai tu zini, kā no šejienes nokļūt mājās?

—Vai! — Pīters iesaucās. — Par to neesmu padomājis.

—   Un no pusdienām ne vēsts, — Edmunds nopūtās.

\

Septītā nodaļa Diena kopā ar bebriem

Kamēr zēni aizmugurē sačukstējās, abas meitenes pēk­šņi iesaucās: — Ai! — un apstājās.

—  Sarkankrūtītis! — Lūsija apjuka. — Sarkankrūtītis ir aizlidojis.

Patiesi — putns nekur nebija manāms.

—    Ko nu darīsim? — jautāja Edmunds, izteiksmīgi paskatīdamies uz Pīteru. Tas nepārprotami nozīmēja: «Ko es tev teicu?»