Lauva , ragana un drēbju skapis

Sjūzena nolēja kartupeļiem ūdeni un nolika katlu uz plīts malas, lai tie apžūtu, bet Lūsija palīdzēja misis Beb­renei pasniegt galdā foreles, un pēc brīža katrs pievilka savu ķebli pie galda (bebru mājā blakus misis Bebrenes šūpuļkrēslam pie kamīna bija tikai trīskāju ķeblīši) un sagatavojās baudīt ēdienu. Galda vidū stāvēja krūze ar pienu bērniem — misters Bebrs palika uzticīgs alum — un milzīgs, dzeltens sviesta pikucis, no kura pie kartupeļiem katrs varēja ņemt, cik gribēja. Bērni domāja — un es esmu vienisprātis ar viņiem —, ka pasaulē nav nekā gardāka par svaigu upes zivi, kas noķerta pirms pusstundas un tikko noņemta no pannas. Kad visi bija beiguši ēst, misis Bebre­ne izvilka no cepeškrāsns lielu, karstu, brīnišķīgi glazētu ruleti ar ievārījumu un tūdaļ uzlika uz uguns tējkannu, lai pēc ruletes notiesāšanas varētu dzert tēju. Saņēmuši tējas tases, visi atbīdīja no galda ķeblīšus, lai varētu atspiesties pret sienu, un apmierināti nopūtās.

— Un tagad, — sacīja misters Bebrs, nolikdams uz galda tukšo alus kausu un virzīdams tuvāk tējas tasi, — ja jūs pagaidīsiet, kamēr es aizdegšu pīpi un ļaušu tai iekvē­loties. .. tad varam ķerties pie lietas… Atkal snieg, — viņš piebilda, pašķielēdams uz loga pusi. — Jo labāk, mums nebūs negaidītu viesu — ja arī kāds mēģināja jūs izsekot, pēdas būs aizsnigušas.

Astotā nodaļa kas notika pēc pusdienām

—   Bet tagad, — sacīja Lūsija, — esiet tik laipns un pastāstiet, lūdzu, kas notika ar misteru Tamnusu.

—Ak, cik skumji!—nopūtās misters Bebrs un pakratīja galvu. — Tas ir bezgala skumjš stāsts. Nav šaubu, ka viņu nizveda policija. To man pavēstīja kāds purns, kurš redzē­jis, kā tas notika.

—   Bet uz kurieni viņu aizveda? — Lūsija jautāja.

— Kad tos pēdējoreiz redzēja, viņi devās uz ziemeļiem, un mēs visi zinām, ko tas nozīmē.

—   Nē, mēs nezinām, — iebilda Sjūzena.

Misters Bebrs skumīgi nogrozīja galvu.

—  Baidos, ka tas nozīmē — misteru Tamnusu aizveda uz Viņas Pili, — viņš sacīja.

—   Un kas ar viņu notiks, mister Bebr? — uztraukta jautāja Lūsija.

—   Nu, to nevar droši zināt, — sacīja misters Bebrs, — bet no tiem, kurus turp aizved, atgriežas tikai retais. Statujas. Tur esot pilns ar statujām — pils pagalmā un uz kāpnēm, un zālē. Dzīvus radījumus viņa pārvērtusi (viņš apklusa un nodrebēja)… pārvērtusi akmeņos.

—   Ak, mister Bebr! — Lūsija iesaucās. — Vai mēs nevaram… es gribu sacīt, mums viņš noteikti jāglābj. Tas ir tik briesmīgi — un viss manis dēļ!

— Es nešaubos—ja tu varētu, tu viņu izglābtu,—sacīja misis Bebrene, — bet pret viņas gribu nav iespējams iekļūt pilī un palikt dzīvam.

—   Vai mēs nevaram izdomāt kādu viltību? — jautāja Pīters. — Pārģērbties vai izlikties, ka esam, nu… apkārtce­ļojoši tirgotāji vai vēl kas cits… vai paslēpties un nogaidīt, kamēr viņa kaut kur aizbrauc… vai… vai, velns lai parauj, jābūt taču kādai izejai! Šis fauns izglāba manu māsu, riskēdams ar savu dzīvību, mister Bebr. Mēs nedrīkstam viņu tā atstāt, lai viņš… lai viņa to pārvērš statujā.

—   Tam nav nozīmes, Ādama dēls, — sacīja misters Bebrs, — nav vērts pat mēģināt, it sevišķi jums. Un tagad, kad Aslans ir jau ceļā…

—    O, jā! Pastāstiet mums par Aslanu! — atskanēja vairākas balsis reizē; un atkal bērnus pārņēma dīvainas nojautas — it kā justu pavasara tuvošanos vai viņus gaidītu neparasti labas ziņas.

—   Kas ir Aslans? — jautāja Sjūzena.

—   Aslans? — atkārtoja misters Bebrs. — Kā, vai tad jūs nezināt? Viņš ir Karalis. Viņš ir meža Pavēlnieks, bet reti kad dzīvo šeit. Aslans nav parādījies ne manā, ne mana tēva laikā, bet ir atnākusi vēsts, ka viņš atgriezies un tagad atrodas Nārnijā. Aslans izrēķināsies ar Balto Raga­nu. Tikai viņš — un neviens cits — izglābs misteru Tamnusu.

—   Bet vai viņa nepārvērtīs Aslanu akmenī? — jautāja Edmunds.

—  Kāds naivums, Ādama dēls! — smiedamies atbildēja misters Bebrs. — Aslanu pārvērst akmenī? Labi, ka pati nostāvēs kājās un spēs izturēt viņa skatienu. Vairāk no viņas nav ko gaidīt, un es arī negaidu. Viņš ieviesīs kārtību, kā tas sacīts senā pareģojumā:

«Vairs ļaunums labo nenomāks, kad atkal Aslans šurpu nāks. Viņš ierūksies kā lauva īsts — un atkal bēdas pagaisis, Viņš plati zobus atiezīs — un kusīs, kusīs ledus drīz, Viņš krēpes sapurinās spējš — un pūtīs pavasara vējš.»

Jūs paši visu sapratīsiet, kad viņu redzēsiet.

—   Bet vai mēs viņu redzēsim? — Sjūzena jautāja.

—  Tādēļ jūs, Ievas meit, šurp atvedu. Man pavēlēts jūs aizvest turp, kur varēsiet viņu satikt, — sacīja misters Bebrs.

—   Vai… vai viņš ir cilvēks? — Lūsija taujāja.

—    Vai Aslans ir cilvēks?! — bargi iesaucās misters Bebrs. — Protams, nav. Es jau sacīju, ka viņš ir meža Karalis, varenā aizjūras Imperatora dēls. Vai tad jūs nezi­nāt, kas ir zvēru karalis? Aslans ir Lauva—varenais Lauva.

—   Ai, — izdvesa Sjūzena, — un es domāju, ka viņš ir cilvēks. Vai viņš… nav bīstams? Man būs bail tikties ar lauvu.