Lauva , ragana un drēbju skapis

—   Būs bail, mīļā, būs bail, kā gan citādi, — sacīja misis Bebrene. —Ja kādam, ieraugot Aslanu, netrīc ceļi, viņš ir vai nu vislielākais drosminieks pasaulē, vai vienkārši muļ­ķis.

—   Tātad viņš ir bīstams? — Lūsija uztraucās.

—     Bīstams? — atkārtoja misters Bebrs. — Vai tad nedzirdējāt, ko sacīja misis Bebrene? Vai tad viņa teica kaut ko par drošību? Protams, bīstams, bet — labsirdīgs. Viņš ir Karalis, es jau teicu.

—    Es ļoti gribu viņu satikt, kaut arī dūša saskrietu papēžos! — iesaucās Pīters.

—Tas ir labi, Ādama dēls! —sacīja misters Bebrs un tik stipri cirta ķepu galdā, ka visas tasītes un bļodiņas nošķindēja vien. — Tu viņu redzēsi. Man ir atsīitāta ziņa, ka jums visiem četriem jātiekas ar viņu rīt pie Akmens Galda.

—   Kur tas ir? — vaicāja Lūsija.

—  Es jums parādīšu, — atteica misters Bebrs. — Lejup pa upi, diezgan tālu no šejienes. Es jūs turp aizvedīšu.

—  Bet kas pa to laiku notiks ar nabaga misteru Tamnusu? — Lūsija ieprasījās.

—  Jo ātrāk satiksiet Aslanu, jo ātrāk palīdzēsiet fau­nam, — atbildēja misters Bebrs. — Tiklīdz Aslans būs kopā ar mums, sāksim rīkoties. Taču neiztiksim arī bez jūsu palīdzības. Jo ir vēl kāds pareģojums:

«Kad cilvēks tronī sēdīsies

un Kēras Paravelā valdīt sāks,

tad, tikai tad viss ļaunums pazudīs

un labi laiki nāks.»

Bet tagad, kad jūs esat šeit un viņš ir šeit, tas viss drīz beigsies. Runā, ka Aslans arī agrāk, sensenos laikos, bijis šajās vietās. Bet Ādama un Ievas bērni vēl ne reizi nav te redzēti.

— To es nesaprotu, mister Bebr, — sacīja Pīters, — vai tad Ragana nav cilvēks?

—  Viņa gribētu gan, lai mēs tam ticētu, — paskaidroja misters Bebrs, —un tieši tāpēc pasludina sevi par Karalie­ni. Bet viņa nav Ievas meita. Viņu laidusi pasaulē jūsu ciltstēva Ādama (misters Bebrs dziļā cieņā nolieca galvu) pirmā sieva Lilita, kas bijusi viena no džiniem. Lūk, kādi ir viņas radi no mātes puses. Bet no tēva puses — milži. Nē, nē, Raganā nav ne lāses īstu cilvēku asiņu.

—  Tad tāpēc viņa ir tik ļauna no papēžiem līdz matu galiem, mister Bebr, — misis Bebrene domīgi novilka.

—  Skaidrs, misis Bebrene, — viņš atbildēja, — ja runa ir par cilvēkiem, te var būt divi viedokļi, taču lai tas neskar klātesošos. Tomēr nav divu domu par tiem, kuri pēc izskata ir cilvēki, bet īstenībā nav…

—   Es pazīstu labus rūķīšus, — sacīja misis Bebrene.

—   Es ari, ja jau sākam par to runāt, — atsaucās viņas vīrs, — lai gan to nav daudz un tieši tie vismazāk līdzinās cilvēkiem. Vispār klausiet manam padomam: ja satiekat kādu, kas vēlas kļūt par cilvēku, bet vēl nav kļuvis, vai kas bijis cilvēks agrāk, taču vairs nav, — tad turiet acis plati vaļā un lai cirvis ir pie rokas! Tāpēc Ragana vienmēr ir tik modra: lai Nārnijā nekad neierastos īsti cilvēki. Jūs tikāt gaidīti visus šos gadus, un, ja Raganai kļūs zināms, ka esat četri, viņa kļūs vēl bīstamāka.

—   Kāda nozīme tam, cik mēs esam? — jautāja Pīters.

—   Par to ir stāstīts citā pareģojumā, — sacīja misters Bebrs. — Tur, jūras krastā pie šīs upes grīvas, ir Kēras Paravelas pils, tai vajadzētu kļūt par Nārnijas galvaspilsē­tu. Tur, Kēras Paravelas pilī, stāv četri troņi, un kopš neatminamiem laikiem saglabājies ticējums — kad šajos troņos sēdēs divi Ādama dēli un divas Ievas meitas, pienāks gals ne tikai Baltās Raganas valdīšanai, bet arī viņas dzīvei.

Tādēļ mums vajadzēja nākt šurp tik piesardzīgi — ja Ragana uzzinām, ka esat četri, jūsu dzīvības vairs nebūtu pat manu ūsu vērtas!

Bērni tik uzmanīgi klausījās mistera Bebra stāstā, ka nemanīja apkārt notiekošo. Kad Bebrs apklusa, viņi iegri­ma pārdomās. Pēkšņi Lūsija iesaucās:

—   Klau… kur ir Edmunds?

Iestājās draudīgs klusums, tad cits aiz cita sāka birt jautājumi:

—   Kurš viņu redzēja pēdējais?

—  Vai tad viņš jau sen pazudis?

—  Vai viņš ir ārā?

Tadvisi metās pie durvīm un palūkojās laukā. Joprojām stipri sniga, līča zaļo ledu klāja bieza sniega sega, un no dambja vidus, kur stāvēja mazā bebru mājiņa, nevarēja saskatīt upes krastus. Viņi izskrēja ārā, kājas līdz potītēm grima mīkstajā sniegā. Bērni skraidīja ap māju, kliegdami uz visām pusēm: — Edmund! Edmund! — kamēr aizsma­ka. Klusi krītošais sniegs slāpēja viņu balsis, un pat atbalss nebija sadzirdama.

— Cik šausmīgi! — uztraucās Sjūzena, kad viņi beidzot atgriezās, zaudējuši jebkuru cerību atrast brāli. —Ak, kaut mēs nekad te nebūtu nonākuši!

—   Man nav ne jausmas, ko lai tagad darām, mister Bebr, — sacīja Pīters.

—   Ko lai darāt? — atsaucās misters Bebrs, vilkdams kājās zābakus. — Ko lai darāt? Mums tūdaļ jādodas prom. Mēs nedrīkstam te palikt ne mirkli!

—       Varbūt labāk sadalīties, — ierosināja Pīters, — lai katrs iet uz savu pusi. Kurš pirmais Edmundu atrod, tūdaļ atgriežas un…

—    Sadalīties, Ādama dēls? — jautāja misters Bebrs. — Kādēļ?

—   Saprotams, lai meklētu Edmundu!

—   Nav nozīmes viņu meklēt, — sacīja misters Bebrs.

—   Kāpēc nav nozīmes? — brīnījās Sjūzena. — Viņš nevar būt tālu aizgājis. Mums viņš jāatrod. Kāpēc jūs sakāt, ka nav nozīmes viņu meklēt?

—  Tāpēc, — teica misters Bebrs, — ka mēs jau zinām, uz kurieni viņš aizgājis!