Lauva , ragana un drēbju skapis

Beidzot viņš sāka brīnīties, kādēļ lauva ir tik nekus­tīgs — visu šo laiku Edmunds ne acu nenolaida, bet tas nebija pakustējies. Vēl arvien turēdamies arkas ēnā, Ed­munds uzdrošinājās pieiet zvēram tuvāk. Tad zēns saprata, ka lauva uz viņu nemaz neskatās. Tas skatījās uz mazu rūķīti, kas četru soļu attālumā stāvēja ar muguru pret lauvu. «Ahā!» nolēma Edmunds. «Kad viņš lēks rūķītim virsū, es aizmukšu.» Bet lauva joprojām nekustējās un rūķītis tāpat. Tikai tad Edmunds atcerējās mistera Bebra stāstu par to, ka Baltā Ragana var dzīvas būtnes pārvērst akmenī. Ja nu tas ir akmens lauva? Tā nodomājis, viņš ievēroja, ka uz lauvas muguras un galvas sasnidzis sniegs. Nu, protams, tā ir tikai lauvas statuja! Dzīvs zvērs nekad nebūtu tā apsnidzis. Trīcēdams un drebēdams Edmunds mazpamazām tuvojās lauvam. Sirds vai lēca pa muti ārā. Pat tagad viņam nebija drosmes zvēram piedurties. Bei­dzot zēns ātri izstiepa roku un… pieskārās aukstam akme­nim. Viņu bija izbiedējusi parasta statuja!

Edmunds sajuta tik lielu atvieglojumu, ka pat ziemas aukstumā viņam kļuva ļoti silti, un tūdaļ galvā iešāvās, kā pašam šķita, brīnišķīga doma. «Varbūt,» viņš prātoja, «tas arī ir lielais lauva Aslans, par ko viņi runāja. Varbūt Ragana jau to noķērusi un pārvērtusi akmenī. Lūk, kā beigušies varenie plāni! Ha! Kam tagad bail no Aslana?»

Tā Edmunds stāvēja, tīksminādamies par lauvas nelai­mi. Tad viņš izdarīja kaut ko muļķīgu un bērnišķīgu — izņēma no kabatas zīmuļa galu un uzšņāpa uz akmens purna ūsas un brilles. — Nu, vecais muļķa Aslan! Kā tev patīk būt par akmeni? Vairs netēlosi diezin ko! — viņš sacīja. Bet, par spīti uzzīmētajām brillēm, milzīgā akmens /.vēra purns joprojām izskatījās tik draudīgs, skumjš un cēls, ka Edmunds nejuta nekādu gandarījumu. Viņš pa­griezās un gāja tālāk pa pils pagalmu.

Nonācis līdz vidum, viņš ievēroja, ka visapkārt ir des­mitiem statuju — tās stāvēja gan te, gan tur kā figūras uz šaha galdiņa spēles laikā. Tur bija akmens satīri un akmens vilki un lāči, un lapsas, un lūši. Tur atradās glezni akmens tēli, kas līdzinājās sievietēm, — tie bija koku gari. Tur bija liels, liels kentaurs un spārnots zirgs, un kaut kas garš un izlocījies, ko Edmunds noturēja par pūķi. Tie stāvēja gaišajā, aukstajā mēness gaismā gluži kā dzīvi, tikai sastin­guši, un bija diezgan baisi šķērsot pagalmu. Pašā pagalma vidū atradās milzīga, cilvēkam līdzīga statuja koka aug­stumā, bārdainā seja dusmās pārvērsta, labajā rokā — varena runga. Lai arī Edmunds zināja, ka milzis ir no akmens, tomēr bija nepatīkami tam iet garām.

Tad pašā pagalma galā viņš ieraudzīja nespodru gais­mu. Piegājis tuvāk, zēns saprata, ka gaisma plūst pa atvēr­tajām durvīm, uz kurām veda akmens pakāpieni. Edmunds devās pa tiem augšup.

Uz sliekšņa gulēja varens vilks.

«Es nebaidos, es nebaidos,» viņš sevi mierināja, «tas ir tikai akmens vilks. Tas man neko nevar izdarīt,» — un viņš jau taisījās pārkāpt tam pāri. Tajā pašā mirklī varenais zvērs piecēlās kājās, spalva tam uz muguras sacēlās stāvus, tas atplēta milzīgu, sarkanu rīkli un norūca:

—  Kas te staigā? Kas staigā? Stāvi uz vietas, svešiniek, un atbildi, kas tu esi!

—  Ar jūsu atļauju, ser, — pie visām miesām trīcēdams, murmināja Edmunds, — mani sauc Edmunds, esmu Āda­ma dēls. Viņas augstība mani satika kādudien mežā, un es atnācu, lai viņai pavēstītu, ka mans brālis un māsas tagad atrodas Nārnijā… pavisam tuvu, bebru mājā. Viņa… viņa gribēja tos redzēt.

—  Es paziņošu viņas augstībai, — sacīja vilks. — Bet tu pagaidām, ja dzīvība tev dārga, stāvi uz sliekšņa un nekus­ties.

Tad vilks nozuda mājā.

Edmunds stāvēja un gaidīja, pirksti bija gluži sasaluši, sirds krūtīs spēji dauzījās. Drīz vien atskrēja pelēkais vilks Mogrims, Raganas Slepenpolicijas priekšnieks, un sacīja:

—    Nāc iekšā! Nāc iekšā! Tev paveicies, Karalienes lutekli… vai arī nav paveicies.

Un Edmunds sekoja Mogrimam, cenzdamies neuzkāpt tam uz pakaļkājām.

Zēns nonāca garā, drūmā zālē ar daudzām kolonnām, zāle, tāpat kā pagalms, bija pilna ar statujām. Gandrīz pie pašām durvīm stāvēja maza fauna statuja ar ļoti skumju sejas izteiksmi, un Edmunds neviļus uzdeva sev jautājumu: «Vai tas ir tas pats fauns — Lūsijas draugs?» Zālē dega iikai viena lampa, un tieši pie tās sēdēja Baltā Ragana.

—  Es atnācu, jūsu augstība, — teica Edmunds, skriešus mezdamies pie viņas.

—   Kā tu iedrošinājies nākt viens? — draudīgā balsī jautāja Ragana. —Vai tad es tevneliku atvest līdzi pārējos?

—  Piedodiet, jūsu augstība, — sacīja Edmunds, — es darīju visu, ko varēju. Es viņus atvedu pavisam tuvu. Viņi tagad ir mazajā mājiņā uz upes dambja… kopā ar misteru un misis Bebriem.

Pār Raganas seju lēni pārslīdēja nežēlīgs smīns.

—   Un tas ir viss, ko tu man gribēji paziņot? — viņa jautāja.

—  Nē, jūsu augstība, — Edmunds sacīja un pārstāstīja visu, ko bija dzirdējis bebru mājiņā.

—  Ko? Aslans?! — kliedza Karaliene. — Aslans? Vai tā ir taisnība? Ja es uzzināšu, ka tu melo…

—   Piedodiet, es tikai atkārtoju to, ko viņi sacīja, — stomījās Edmunds.