Lauva , ragana un drēbju skapis

Viņš pasniedza meitenei loku ar pilnu bultu maku un mazu ziloņkaula ragu.

—  Tu drīksti šaut no šī loka tikai nepieciešamības brīdī, — viņš sacīja. — Es negribētu, lai tu piedalies kaujā. Kas šauj ar šo loku, vienmēr trāpa mērķī. Un, ja tu pieliksi pie lūpām šo ragu un tajā iepūtīsi, tad, lai kur arī tu būtu, tu saņemsi palīdzību.

Tad pienāca Lūsijas kārta.

—  Lūsij, Ievas meita! —viņš aicināja, un Lūsija panāca uz priekšu. Viņš pasniedza meitenei mazu pudelīti — it kā no stikla (bet ļaudis vēlāk runāja, ka tā ir no īsta diman­ta) — un mazu duncīti.

—     Šajā pudelītē, — viņš stāstīja, — ir zāles, kas pagatavotas no kalnu ugunspuķu sulas. Ja tu vai kāds no taviem draugiem būsiet ievainots, pietiks ar pāris pilie­niem — un viņi izveseļosies. Ar duncīti tu aizsargāsi sevi tikai tad, kad būs ļoti nepieciešams. Jo arī tu nedrīksti piedalīties'kaujā.

—   Kādēļ, ser? — jautāja Lūsija. — Es domāju… es nezinu… bet man šķiet, ka es būšu pietiekami drosmīga.

—    Ne jau tas ir galvenais, — sacīja Ziemassvētku vecītis. — Kaujas, kurās cīnās sievietes, ir atbaidošas. Un te, —viņš piebilda, vairs neizskatīdamies tik nopietns, — ir kaut kas jums visiem!

Un viņš izvilka (es domāju, ka no lielā maisa, kas bija viņam aiz muguras, lai gan neviens īsti neredzēja, kad viņš to darīja) prāvu paplāti, uz kuras stāvēja piecas tasītes un bļodiņas, trauks ar cukurgraudiņiem, krējuma krūze un milzīga, karsta tējkanna, kas čūkstēja un garoja. Viņš iesaucās:

—   Priecīgus Ziemassvētkus! Lai dzīvo īstais karalis!

Tad noplīkšķēja pātaga, un, pirms viņi paguva attap­ties, gan Ziemassvētku vecītis, gan ziemeļbrieži, gan ka­manas bija izzuduši skatienam.

Pīters bija tikko izņēmis zobenu no maksts un rādīja to misteram Bebram, kad misis Bebrene teica:

—Nu gana, gana! Kamēr jūs stāvēsiet un pļāpāsiet, tēja atdzisīs. Ak, šie vīrieši! Palīdziet man nonest paplāti lejā, liii varam brokastot. Cik labi, ka paņēmu līdzi maizes nazi!

Viņi devās atpakaļ alā, un misters Bebrs sagrieza maizi un šķiņķi sviestmaizēm, bet misis Bebrene salēja tēju lāsītēs, un visi apmierināti sāka brokastot. Taču prieks nebija ilgstošs, jo ļoti drīz misters Bebrs sacīja: — Laiks doties uz priekšu!

Vienpadsmitā nodaļa Aslans tuvojas

Edmunds piedzīvoja smagu vilšanos. Viņš cerēja, ka Ragana, līdzko punduris būs aizgājis sagatavot kamanas, kļūs pret viņu laipnāka — tāpat kā tas bija pirmajā tikšanās reizē. Taču viņa neteica ne vārda. Tad Edmunds saņēma dūšu un jautāja:

—  Lūdzu, jūsu augstība, vai jūs neiedotu man mazliet rahadukuma? Jūs… jūs… apsolījāt…

Ragana atcirta:

—  Apklusti, muļķi!

Pēc tam viņa, šķiet, pārdomāja un sacīja it kā pati sev:

—  Nē, tas knēvelis pa ceļam vēl noģībs, — un viņa no jauna sasita plaukstas. Parādījās cits punduris.

—   Atnes šim cilvēka radījumam ēst un dzert! — viņa pavēlēja.

Punduris aizgāja un drīz atgriezās, nesdams krūzi ar ūdeni un dzelzs paplāti, uz kuras atradās sakaltis maizes rieciens. Ar pretīgu smīnu viņš tos nolika uz grīdas blakus Edmundam un sacīja:

—   Rahadukums mazajam princim. Ha-ha-ha!

—   Vāc to projām! — saīdzis sacīja Edmunds. — Es negribu sakaltušu maizi.

Bet Ragana pagriezās pret viņu ar tik atbaidošu sejas izteiksmi, ka zēns atvainojās un sāka knibināt maizi, lai gan tā bija tik cieta, ka viņš spēja to norīt tikai ar mokām.

—  Tu ne reizi vien vēl atcerēsies maizi, pirms to atkal nogaršosi, — teica Ragana.

Kamēr Edmunds košļāja maizi, parādījās pirmais pun­duris un paziņoja, ka kamanas sagatavotas. Baltā Ragana piecēlās un gāja ārā no zāles, pavēlēdama Edmundam sekot. Kad viņi iznāca pagalmā, atkal sniga, bet Ragana tam nepievērsa nekādu uzmanību un lika Edmundam sēsties viņai līdzās. Pirms kamanas sāka braukt, Ragana pasauca Mogrimu, kas atlēkšoja kā milzīgs suns un nostā­jās pie kamanām.

—Ņem visstraujāko no saviem vilkiem un nekavējoties dodies uz bebru māju, — sacīja Ragana. — Nogalini visus, ko tur sastapsi. Ja viņi jau aizgājuši, steidzies iespējami ātri nokļūt pie Akmens Galda, bet lai jūs tur neviens nepama­na! Paslēpies un gaidi mani! Man būs jābrauc tālu uz rietumiem, pirms es atradīšu vietu, kur var pārbraukt pāri upei. Varbūt jūs noķersiet šos cilvēku radījumus, pirms viņi sasniegs Akmens Galdu. Gan jau pats zināsi, kas tad jādara.

— Dzirdu un paklausu, o, Karalien! — norūca vilks un tajā pašā mirklī pazuda sniegā un tumsā tik ātri kā auļojošs zirgs. Nepagāja ne pāris minūšu, kad kopā ar vēl vienu vilku tie jau stāvēja uz dambja un ošņājās pie bebru mājiņas. Tur, protams, neviena nebija. Labi, ka sniga, citādi bebriem un bērniem klātos pavisam ļauni, jo vilki sekotu pa pēdām un viņus saķertu, pirms tie būtu paspējuši noslēpties alā. Bet tagad svaigajā sniegā pēdas nevarēja ne saost, ne saskatīt.