Lauva , ragana un drēbju skapis

—Ja jus visi nebūtu tik ārkārtīgi uztraukušies, kad mes gājām prom no mājas, es būtu paņēmusi līdzi dažus spilve­nus, — sacīja misis Bebrene.

«Šī mītne nav tik jauka kā mistera Tamnusa ala,» Lūsija nodomāja, «parasta zemē izrakta ala, labi, ka tā ir sausa un nav mālaina.»

Tā kā ala bija neliela un viņi, nenovilkuši kažokus, nogūlās zemē cieši cits pie cita, visiem bija ļoti silti. Ari ceļā viņi bija sasiluši. Ja tikai te nebūtu tik grumbuļains! Misis Bebrene sameklēja mazu flakoniņu un lika katram iedzert pa malkam kāda dzēriena — pēc tam bija jāklepo un mazliet koda kaklā, bet pēc brīža viņi izjuta patīkamu siltumu, un visi tūdaļ aizmiga.

Kad Lūsija pamodās, viņai likās, ka pagājušas tikai dažas minūtes (lai gan visi bija gulējuši vairākas stundas), viņa bija mazliet nosalusi un sāka ilgoties pēc karstas vannas. Tad Lūsija sajuta, ka seju kutina garas ūsas, un manīja, ka alā ieplūst auksta dienas gaisma. Pēkšņi meitene pilnīgi atmodās, pārējie tāpat. Viņi uzslējās sēdus un vaļā mutēm, ieplestām acīm klausījās skaņās, no kurām visvairāk bija baidījušies; viņiem jau pagājušajā naktī ejot reizēm bija licies, ka dzird tās. Tā skanēja zvārguļi.

Misters Bebrs vienā mirklī bija no alas ārā. Iespējams, jūs, tāpat kā Lūsija tobrīd, domājat, ka tā bija neapdomī­ga rīcība. Gluži pretēji — tas bija ļoti prātīgi darīts. Viņš zināja, ka var nepamanīts uzrāpties cauri krūmiem un kazenājiem pašā nogāzes galā; viņam vajadzēja noskaid­rot, kādā virzienā brauc Ragana. Pārējie palika alā, do­mādami gan šā, gan tā. Visi gaidīja apmēram piecas minūtes. Tad aiz bailēm gandrīz pamira. Viņi saklausīja balsis.

«Ak,» domāja Lūsija, «viņš ir pamanīts! Ragana saķē­rusi!»

Liels bija viņu izbrīns, kad pēc brīža atskanēja mistera Bebra balss, kas sauca ārā no alas.

—    Viss kārtībā! — viņš kliedza. — Nāk ārā, misis Bebrene! Nāk ārā, Ādama dēls un Ievas meitas! Viss kārtībā! Tie nav viņas zvārguļi! —Viņš runāja ar gramatis­kām kļūdām, bet tieši tā runā bebri, kad ir ļoti uztraukušies (es domāju — Nārnijā, jo pie mums viņi vispār nerunā).

Un tā, samieguši acis spilgtajā dienas gaismā, misis Bebrene un bērni izrāpās no alas. Viņi bija apbiruši ar zemi un izskatījās nekārtīgi, izspūruši, netīri un vēl joprojām samiegojušies.

—Nāk ātrāk šurp! — sauca misters Bebrs, no prieka vai dancodams. —Nāk un skatās savām acīm! Tas būs Raga­nai labs pārsteigums! Rādās, ka viņas vara sāk zust!

—    Ko jūs ar to gribat sacīt, mister Bebr? — elpu neatņēmis, elsa Pīters, rāpdamies augšā pa stāvo upes krastu.

—  Vai tad es jums nestāstīju? — brīnījās misters Bebrs. — Viņas dēļ mums ir mūžīga ziema un nekad nepienāk Ziemassvētki! Stāstīju. Nu, tad skatieties!

Beidzot viņi bija uzkāpuši pašā augšā, kur tiešām ierau­dzīja…

Tās bija kamanas, un tie bija ziemeļbrieži ar zvārguļu iejūgu. Tomēr šie dzīvnieki bija daudz lielāki par Raganas ziemeļbriežiem un nevis balti, bet brūni. Un to, kas sēdēja kamanās, ikviens pazīst uzreiz. Tas bija milzīgs vīrs spilgti sarkanā tērpā ar kažokādas kapuci un baltu, kuplu bārdu, kas gluži kā putains ūdenskritums gūlās pār krūtīm. Bērni tūlīt pat viņu pazina, lai gan šādus cilvēkus var sastapt tikai

Nārnijā. Tomēr par viņiem runā, tos zīmē arī pie mums — zemē, kas atrodas šaipus drēbju skapja durvīm. Bet redz viņu savām acīm Nārnijā — tas ir gluži citādi. Daudzos zīmējumos Ziemassvētku vecītis izskatās jautrs un pat smieklīgs. Bet tagad, skatīdamies uz viņu, bērni saprata, ka tā tas nemaz nav. Viņš bija tik liels, tik priecīgs, tik īsts, ka bērni tūdaļ apklusa. Arī viņiem kļuva priecīgi un reizē svinīgi ap sirdi.

—  Beidzot esam klāt, —viņš sacīja. —Viņa ilgi nelaida mani iekšā, bet nu es esmu ieradies. Aslans ir ceļā. Raganas burvju vara mazinās.

Lūsiju pārņēma prieka vilnis, kādu sniedz tikai svinīgs miers.

—   Bet tagad, — sacīja Ziemassvētku vecītis, — saņe­miet dāvanas. Jums, misis Bebrene, jauna un labāka šujma­šīna. Pa ceļam es to ievedīšu jūsu mājā.

—  Atvainojiet, ser, — sacīja misis Bebrene paklanīda­mās. — Mums ir aizslēgtas durvis.

—     Slēdži un aizbīdņi man nav šķēršļi, — atbildēja Ziemassvētku vecītis. — Bet jūs, mister Bebr, atgriezdamies mājās, ieraudzīsiet, ka jūsu dambis salabots un pabeigts, visas sūces aizmūrētas un uzstādīti jauni slūžu aizvari.

Misters Bebrs bija tādā sajūsmā, ka plati jo plati atvēra muti, bet nespēja pateikt ne vārda.

—Pīter, Ādama dēls!—uzrunāja Ziemassvētku vecītis.

—  Jā, ser, — atsaucās Pīters.

—  Lūk, tavas dāvanas — tie ir ieroči, nevis rotaļlietas. Iespējams, ka nav aiz kalniem laiks, kad tie būs vajadzīgi. Nēsā tos godam.

Ar šiem vārdiem viņš pasniedza Pīteram vairogu un •/.obenu. Vairogs bija sudrabkrāsā, uz tā attēlots pakaļkājās saslējies sarkans lauva, tikspilgti sarkans kā nogatavojusies zemene. Zobena spals mirdzēja zeltā, pats zobens, ielie­kams makstī ar siksnām, bija ļoti piemērots Pītera augu­mam un svaram. Pīters saņēma dāvanas, svinīgi klusē­dams, jo juta, ka tās ir ļoti nopietnas veltes.

—  Sjūzen, Ievas meita! — sacīja Ziemassvētku vecīds. — Tas tev.