Lauva , ragana un drēbju skapis

Pa to laiku punduris uzšāva ziemeļbriežiem ar pāta­gu — un Ragana ar Edmundu cauri arkai izbrauca tumsā un salā. Edmundam tas bija briesmīgs brauciens, jo viņam nebija kažoka. Nepagāja ne stundas ceturksnis — un zēna seja un krūtis jau bija aplipušas ar sniegu; nepaspēja viņš to nopurināt, kā atkal apsniga. Edmunds galīgi zaudēja spē­kus. Drīz viņš bija izmircis līdz ādai. Un cik nožēlojami jutās! Neizskatījās, ka Ragana gribētu padarīt viņu par karali. Lai arī kā zēns centās sev iestāstīt, ka viņa ir laba un laipna, ka taisnība ir viņas pusē, tagad bija grūti tam ticēt. Edmunds bija gatavs atdot visu uz pasaules, lai tikai satiktu kādu no savējiem — kaut vai Pīteru! Vienīgais mierinā­jums, ka tas varbūt ir sapnis un kurū katru brīdi viņš pamodīsies. Viss notiekošais patiesi sāka likties kā ļauns murgs.

Kamanas brauca ilgāk, nekā es spētu to aprakstīt ne­skaitāmās lappusēs, tādēļ uzreiz stāstīšu par brīdi, kad pārstāja snigt, bija pienācis rīts un viņi dienas gaismā traucās uz priekšu. Uz priekšu, uz priekšu vien, un dzirda­ma bija tikai nemitīgā sniega gurkstoņa un iejūga čīkstēša­na. Beidzot Ragana iesaucās:

— Kas tur ir? Stāt!

Ak, cik ļoti Edmunds cerēja, ka viņa atcerējusies par brokastīm! Taču Ragana bija apstājusies gluži cita iemesla dēļ. Netālu no ceļa zem koka sēdēja jautra kompānija: vāvere ar vīru un bērniem, divi satīri, rūķītis un vecs lapsa kūmiņš, visi sasēdušies uz ķeblīšiem ap galdu. Edmunds nevarēja saskatīt, ko viņi ēda, bet smaržoja gardi, visapkārt bija eglīšu rotājumi, un viņam likās, ka uz galda ir pat plūmju pudiņš. Tajā brīdī, kad kamanas apstājās, lapsa kūmiņš, laikam visvecākais no viņiem, bija tikko piecēlies kājās, turēja labajā ķepā glāzi un gatavojās kaut ko sacīt.

liet, tiklīdz līksmotāji ieraudzīja kamanas un to, kas tajās sēdēja, viss viņu prieks pazuda. Vāveru tēvam dakšiņa sastinga pusceļā pie mutes, vienam satīram tā palika mutē, bet vāverēni no bailēm sāka pīkstēt.

—   Ko tas viss nozīmē? — jautāja Karaliene Ragana.

Neviens neatbildēja.

—   Runājiet, salašņas! — viņa atkārtoja. — Vai gribat, lai mans kučieris jums atraisa mēles ar pātagu? Ko nozīmē šī rijība, šī izšķērdība, šī pašapmierinātība? Kur jūs visu to ņēmāt?

—  Ar jūsu atļauju, augstība, — sacīja lapsa, — mums to iedeva. Un, ja jūs atļautu, es uzdrošinātos paceltšo glāzi uz jūsu augstības veselību…

—   Kas jums to iedeva? — jautāja Ragana.

—   Zie-ie-massvētku vecītis, — stostījās lapsa.

—   Kas? — iekliedzās Ragana, izlēkdama no kamanām un pasperdama pāris soļu uz pārbiedēto zvēru pusi. — Viņš bija šeit? Tas nav iespējams! Kā jūs uzdrošinā­ties!… Sakiet, ka samelojāt, un šoreiz jums tiks piedots.

Šajā brīdī viens no mazajiem vāverēniem no bailēm pavisam zaudēja galvu.

—    Viņš bija… bija… bija! — tas spiedza, sizdams ar savu mazo karotīti pa galdu. Edmunds redzēja, ka Ragana tik stipri iekoda sev lūpā, ka pār zodu notecēja asins lāse. Viņa pacēla savu burvju zizli.

—   Ak, nevajag… lūdzu, nevajag! — Edmunds kliedza, bet Ragana jau bija ar to pamājusi — un acumirklī jautrais pulciņš pārvērtās par akmens statujām, kas sēdēja ap ak­mens galdu, uz kura bija akmens šķīvis un akmens plūmju pudiņš (vienam akmens dakšiņa sastingusi pusceļā pie mutes).

— Še tev! — Ragana no visa spēka iesita Edmundam pa seju un iekāpa kamanās. — Zināsi, kā aizstāvēt spiegus un nodevējus! Uz priekšu!

Pirmo reizi šajā stāstā Edmunds, sevi aizmirsdams, sāka just līdzi citu bēdām. Viņš ar žēlumu domāja par šīm mazajām akmens figūriņām, kas tur sēdēs dienu klusumā un nakts melnumā gadu pēc gada, kamēr apaugs ar sūnām. Un laika gaitā arī akmens sabruks.