Lauva , ragana un drēbju skapis

—  Laipni lūdzam, Pīter, Ādama dēls, — aicinoši ieru­nājās Aslans. — Laipni lūdzam, Sjūzen un Lūsij, Ievas meitas. Laipni lūdzam, Bebr un Bebrene.

Aslana balss bija zema un dobja, bērni tūdaļ nomierinā­jās. Ap sirdi kļuva mierīgi un priecīgi, viņi nemaz nejutās neveikli, tā stāvot un klusējot.

—   Bet kur ir ceturtais? — vaicāja Aslans.

—  Viņš mēģināja tos nodot un pārgāja Baltās Raganas pusē, Aslan, — teica misters Bebrs.

Tomēr kaut kas lika Pīteram iebilst:

—       Daļēji tā bija arī mana vaina, Aslan. Es uz brāli sadusmojos, un, man šķiet, tas viņu noveda uz nepareizā ceļa.

Aslans neko neatbildēja — ne nosodīja, ne attaisnoja Pīteru, tikai stāvēja un skatījās viņā ar savām lielajām acīm. Un arī pārējiem likās, ka vārdos te nekas nav pasakāms.

—  Lūdzu, Aslan, — jautāja Lūsija, —vai Edmundu vēl var glābt?

—  Darīsim, ko varēsim, — sacīja Aslans. — Bet tas var būt daudz grūtāk izdarāms, nekā jūs domājat.

Un viņš atkal uz kādu brīdi apklusa. Sākumā Lūsija priecājās, cik karalisks izskatījās Lauva — bargs un mier­mīlīgs reizē, bet tikai tagad meitene ievēroja, ka viņš bija arī skumjš. Lauva pakratīja krēpes un sasita ķepas. «Bries­mīgas ķepas,» nodomāja Lūsija. «Labi, ka viņš nagus prot arī ievilkt.»

—  Laiks gatavoties svinībām, — Aslans sacīja. — Dā­mas, aizvediet Ievas meitas uz telti un parūpējieties par viņām.

Kad meitenes aizgāja, Aslans uzlika ķepu Pīteram uz pleca (nagi nebija izlaisti, tomēr — cik tā bija smaga!) un sacīja:

—  Iesim, Ādama dēls, es tev parādīšu tālumā pili, kurā tu būsi karalis.

Pīters ar zobenu rokā sekoja Lauvam uz klajuma aus­trumu malu. Viņu priekšā pavērās pasakains skats. Aiz muguras rietēja saule, un visa ieleja bija vakara saules pielieta — gan meži, gan kalni un lejas, gan — izvijusies kā sudraba čūska — lielās upes lejasdaļa. Un pāri tam vi­sam — tālu, tālu — mirgoja jūra, un debesis rieta atblāzmā bija sārtu mākoņu pilnas. Tur, kur Nārnija tikās ar jūru, pie pašas upes grīvas pacēlās neliels uzkalniņš. Uz tā kaut kas laistījās. Tā bija pils, kuras rietumu puses logos iespī­dēja saules gaisma, bet Pīteram tā likās kā milzīga, jūras krastā mirdzoša zvaigzne.

—   Tā ir, Cilvēk, — sacīja Aslans, — Kēras Paravelas četru troņu pils, un vienā no tiem, būdams karalis, sēdēsi tu. Es to rādu tev, jo tu esi vecākais un būsi Virskaralis.

Pīters atkal neko neteica. Pēkšņi klusumu pārtrauca neparasta skaņa — līdzīga raga skaņai, tikai sulīgāka.

—  Tas ir tavas māsas rags, — Aslans klusā balsī sacīja Pīteram — tik klusā kā murrāšana, ja par Lauvu var teikt «murrā».

Sākumā Pīters neko nesaprata, bet redzot, ka visi metas uz priekšu, un dzirdot, kā Aslans, pamādams ar ķepu, iesaucas: —Atpakaļ! Lai princis pats sev izkaro bruņinieka godu! — apjēdza, kas notiek, un ko kājas nes skrēja pie telts. Tas bija briesmīgs skats.

Najādas un driādas pajuka uz visām pusēm. Lūsija skrēja brālim pretī tik ātri, cik vien ātri kustējās viņas mazās kājiņas, seja bija krīta bālumā. Tad Pīters ieraudzīja Sjūzenu, kas drāzās pie koka un ieķērās zarā; viņai pa pēdām dzinās liels, pelēks zvērs. Sākumā Pīters to noturēja par lāci, tad redzēja, ka tas drīzāk līdzinās vilku sunim, lai gan bija pārāk liels. Zēns apjēdza, ka tas ir īsts vilks. Izslējies uz pakaļkājām, briesmonis rūkdams ar priekšķepām bija ie­ķēries koka stumbrā un atņirdzis zobus. Spalva uz mugu­ras tam bija saslējusies stāvus. Sjūzena nebija tikusi augstāk par otru zaru. Viena kāja viņai karājās tikai pāris sprīžu attālumā no atņirgtajiem zobiem. Pīters brīnījās, kādēļ māsa nerāpjas augstāk vai vismaz stiprāk neieķeras koka zaros, bet tad viņš pēkšņi saprata, ka māsa tūlīt zaudēs samaņu un nokritīs zemē.

Pīters nemaz nebija tik drošsirdīgs. Viņam patiesi likās, ka no bailēm kļūs nelabi. Bet tam nebija nozīmes — viņš zināja, kas jādara. Ar paceltu zobenu rokā zēns tūdaļ metās pie briesmoņa. Vilks izvairījās no zobena cirtiena, kā zibens apsviezdamies riņķī, acis tam zvēroja, no plaši atplestās rīkles izlauzās naidīgs kauciens. Tas, ka zvērs niknumā iekaucās, Pīteru izglāba, jo citādi vilks būtu uzreiz kritis viņam virsū. Viss pārējais jau norisinājās tik ātri, ka Pīteram nebija laika pārdomām — viņš ietrieca zobenu nezvēram starp priekškājām — pašā sirdī. Pāris sekunžu aizritēja kā šausmīgos murgos. Vilks cīnījās ar nāvi, atņirgtie zobi atsitās pret zēna pieri, un viņam likās,

ka visapkārt ir tikai asinis un vilka spalvas. Pēc brīža briesmonis jau gulēja beigts un Pīters izvilka zobenu no vilka ķermeņa, atlieca muguru un noslaucīja no sejas sviedrus. Viņš bija bezgala noguris.

Pēc neliela laika sprīža Sjūzena norāpās no koka. Mei­tene no pārdzīvotā tik tikko turējās kājās — un nav ko slēpt — abi neiztika bez asarām un skūpstiem. Nārnijā nevienam tas nav liegts.

—  Ātrāk! Ātrāk! — nodārdēja Aslana balss. — Kentau­ri! Ērgļi! Lūk, vēl viens vilks — tur, jums aizmugurē. Viņš tikko aizdrāzās atpakaļ. Sekojiet tam! Viņš skries pie savas pavēlnieces. Tagad ir jūsu kārta — atrodiet Raganu un atbrīvojiet ceturto Ādama dēlu!