Lauva , ragana un drēbju skapis

Vienā rāvienā, pakaviem dunot un spārniem švīkstot, visātrākie no dīvainajiem radījumiem pazuda aizvien vai­rāk biezējošajā tumsā.

Pīters, vēl nespēdams atvilkt elpu, pagriezās un ierau­dzīja Aslanu stāvam turpat līdzās.

—Tu esi aizmirsis notīrīt zobenu, — atgādināja Aslans.

Tā bija taisnība. Redzot, ka mirdzošais asmens ir no­traipīts ar vilka spalvām un asinīm, Pīters nosarka. Viņš pieliecās un zālē notīrīja to sausu un tad nospodrināja pret apģērba malu.

—    Pasniedz to man un nostājies uz ceļiem, Ādama dēls, — sacīja Aslans.

Pīters paklausīja, un Aslans pieskārās viņam ar zobena plakano pusi, sacīdams:

—    Piecelieties, ser Pīter, Vilku Nelaime! Lai kas ar jums atgadītos, nekad neaizmirstiet notīrīt zobenu!

Trīspadsmitā nodaļa seno laiku Noslēpumainā Maģija

Bet nu atgriezīsimies pie Edmunda. Viņi gāja un gāja. Agrāk zēns nekad nebūtu ticējis, ka iespējams tik ilgi iet. Beidzot Ragana apstājās egļu un īvju ēnā kādā tumšā ielejā. Edmunds uzreiz nokrita uz mutes zemē un palika nekus­tīgi guļam. Viņam bija gluži vienalga, kas ar viņu notiek, lai tikai ļauj mierīgi pagulēt. Zēns bija tik pārguris, ka nejuta ne badu, ne slāpes. Ragana un punduris turpat tuvumā klusi sarunājās.

—   Nē, — sacīja punduris, — tagad tam nav nozīmes, Karalien. Viņi jau noteikti sasnieguši Akmens Galdu.

—    Cerēsim, ka vilks mūs atradīs un pavēstīs jaunu­mus, — teica Ragana.

—  Ja mūs arī atradīs, tie nebūs priecīgi jaunumi, — punduris noteica.

—  Kēras Paravelas pilī ir četri troņi, — Ragana sacīja. — Un, ja tiks aizņemti tikai trīs, — pareģojums nepiepil­dīsies.

—   Kāda tam nozīme? Šeit taču ir Viņš, — punduris iebilda, savas pavēlnieces klātbūtnē pat tagad neuzdroši­nādamies nosaukt Aslanu vārdā.

—   Varbūt Viņš te ilgi neuzturēsies. Tad uzbruksim visiem trim Kēras Paravelas iemītniekiem.

—    Un tomēr būtu labāk, ja mēs zēnu paturētu kā ķīlnieku, — to teikdams, punduris Edmundam iespēra.

—  Nu jā! Un sagaidītu, kamēr viņu atbrīvos, — izsmē­jīgi atteica Ragana.

—Nu tad izdarīsim to, kas mums jādara, tepat, — sacīja punduris.

—    Es gribētu to veikt uz Akmens Galda, — iebilda Ragana. — Tā kopš seniem laikiem ir īstā vieta.

—    Būs ilgi jāgaida, līdz Aslans atkal izmantos Galdu īsteniem nolūkiem, — punduris sacīja.

—   Tev taisnība, — Ragana piekrita. — Es sākšu.

Tajā pašā brīdī, zobus atņirdzis, pie viņiem pieskrēja vilks.—Es viņus redzēju. Pie Akmens Galda kopā ar Viņu. Tie nogalināja Mogrimu, manu kapteini. Es noslēpos krūmos un visu redzēju. Viens no Ādama dēliem viņu nogalināja. Glābieties! Glābieties!

—  Kādēļ? — sacīja Ragana. — Nav nekādas vajadzības. Nekavējoties dodies ceļā un savāc visus mūsējos! Lai viņi ierodas šeit, cik ātri vien iespējams! Izsauc milžus, vilkačus un to koku garus, kuri ir mūsu pusē! Izsauc vampīrus, cilvēkēdājus un minotaurus! Izsauc neģēļus, ļaunās bur­ves, spokus un ļaudis no Suņu Sēnijas! Mēs cīnīsimies. Man taču ir burvju zizlis! Vai tad es nevaru visus pārvērst akmeņos, kad viņi uzbruks? Pazūdi, ātri! Man pa to laiku jāpabeidz kāds sīkums.

Milzīgais zvērs pamāja ar galvu, pagriezās un aizauļoja.

—   Tā… — viņa noteica. — Galda mums nav… ļauj padomāt… Viņu vajadzētu atbalstīt pret koku.

Ar nežēlīgiem spērieniem un sitieniem Edmundam lika piecelties. Punduris piespieda viņu pie koka un cieši piesēja. Edmunds redzēja, ka Ragana noņem mantiju.

Kailās rokas bija žilbinoši sniegbaltas, vairāk gan viņš neko nesaskatīja — visapkārt tumšajā ielejā bija tumši koku silueti.

—   Sagatavo upuri, — Ragana sacīja.

Punduris atpogāja un atlocīja Edmunda krekla apkak­līti, tad sagrāba viņu aiz matiem un atlieca galvu atpakaļ, līdz zods izslējās uz augšu. Edmunds sadzirdēja neparastas skaņas: vžik-vžik-vžik… Kas tas varētu būt? Un pēkšņi viņš saprata — tika asināts nazis.

Tajā pašā brīdī zēns izdzirdēja skaļus saucienus, pakavu dipoņu, spārnu vēdas un Raganas kliedzienu. īsts juceklis. Edmunds sajuta, ka tiek atsiets vaļā un stipras rokas viņu paceļ gaisā. Bija saklausāmas patīkamas, dobjas balsis:

—  Ļaujiet viņam pagulēt… iedodiet vīnu… lai iedzer mazliet… lēnām… tūliņ kļūs labāk.

Tad visi sāka sarunāties savā starpā.

—   Kas noķēra Raganu?

—   Es domāju, ka tu.

—  Kad nazis izlidoja viņai no rokām, es vairs neredzē­ju… džinos pakaļ pundurim… tu domā, ka viņa ir aizbē­gusi?

—  Visu uzreiz nevar ievērot… kas tas ir? Nekas, tikai vecs celms!

Šajā brīdī Edmunds zaudēja samaņu.

Drīz kentauri, vienradži, brieži un pumi (visi, kurus Aslans bija sūtījis glābt Edmundu) traucās atpakaļ uz Akmens Galdu, nesdami zēnu līdzi. Viņi būtu ļoti pār­steigti, ja zinātu, kas notika ielejā pēc viņu aiziešanas.