Lauva , ragana un drēbju skapis

—   Vai patiesi? Atklāti sakot, arī man ir tāda nojauta.

—   Tas saistīts ar Aslanu, — Lūsija sacīja. — Vai nu ar viņu notiks kaut kas briesmīgs, vai arī viņš pats kaut ko briesmīgu izdarīs.

—   Visu dienu viņš bija dīvains, — ieminējās Sjūzena. — Lūsij, vai viņš teica, ka nebūs ar mums kaujas laikā? Vai tev neliekas, ka Aslans grib klusītēm aizbēgt no mums?

—   Kur viņš tagad ir? — jautāja Lūsija. — Vai teltī?

—   Domāju, ka ne.

—   Sjūzen, iziesim ārā un paskatīsimies. Varbūt satik­sim viņu.

—  Labi! Iesim! — piekrita Sjūzena. — Miegs tik un tā nenāk.

Meitenes klusītiņām lavījās starp gulētājiem un izslīdē­ja no telts. Spīdēja spožs mēness, visapkārt valdīja dziļš klusums, tikai ūdens burbuļoja pār akmeņiem. Pēkšņi Sjūzena sagrāba Lūsiju aiz rokas un čukstēja:

—   Skaties!

Pašā klajuma malā, kur jau auga koki, viņas ieraudzīja Lauvu—viņš lēnām gāja uz meža pusi. Neteikdamas viena otrai ne vārda, abas meitenes viņam sekoja.

Aslans kāpa augšā pa stāvo kalna nogāzi un tad pagrie­zās mazliet pa labi — pēc visa spriežot, Lauva gāja pa to pašu ceļu, pa kuru viņš šodien visus bija atvedis šurp no Akmens Galda. Viņš gāja arvien tālāk un tālāk, te pazuda tumšā ēnā, te atkal parādījās bālā mēness gaismā. Drīz meiteņu kājas bija rasā samirkušas slapjas. Tādu viņas Aslanu redzēja pirmo reizi — galva nokārta, aste nolaista, gaita lēna, lēna, it kā viņš būtu ļoti, ļoti noguris. Brīdī, kad viņi šķērsoja plašu klajumu, kur nebija ne mazākās ēnas, lai paslēptos, Lauva apstājās un paskatījās atpakaļ. Skriet prom bija par vēlu, un meitenes viņam tuvojās. Kad māsas bija pienākušas klāt, Aslans sacīja:

—   Ak, bērni, bērni, kādēļ jūs nākat man līdzi?

—  Mēs nevarējām aizmigt, — atbildēja Lūsija un juta, ka vairāk nekas nav jāsaka, — Aslans tāpat visu saprot.

—Vai mēs drīkstam iet kopā ar jums… lūdzu… vienal­ga, uz kurieni… — Sjūzena sacīja.

—   Kopā?… — Aslans pārvaicāja un aizdomājās.

Tad viņš teica:

—    Jā, jūs varat nākt man līdzi, šo nakti es labprāt pavadīšu ar draugiem. Bet apsoliet, ka apstāsieties tur, kur es teikšu, un netraucēsiet man vienam doties tālāk.

—  Ai, paldies, paldies! .Mēs darīsim tā, kā jūs liksiet! — iesaucās abas meitenes.

Un viņi devās uz priekšu. Lauva pa vidu un meitenes — katra savā pusē. Bet ciklēni viņš gāja! Lielā, karaliskā galva bija noliekta tik zemu, ka purns gandrīz skāra zāli. Te pēkšņi viņš paklupa un klusu ievaidējās.

—   Aslan! Mīļo Aslan! — sauca Lūsija. — Kas noticis? Pastāstiet mums!

—  Vai neesat slims, mīļo Aslan? — jautāja Sjūzena.

—  Nē. Esmu noskumis un vientuļš. Uzlieciet rokas uz krēpēm, lai es jūtu, ka esat man līdzās.

Un meitenes darīja to, ko nekad nebūtu uzdrošinājušās bez viņa atļaujas, bet pēc kā bija ilgojušās, kopš pirmo reizi Lauvu ieraudzīja: nosalušās rokas iegrima brīnišķīgajās krēpēs un sāka tās glāstīt. Tā viņi gāja visu atlikušo ceļa gabalu. Drīz meitenes saprata, ka viņi kāpj kalnā, kura galā atradās Akmens Galds. Ceļš veda pa to nogāzes pusi, kurā koki auga gandrīz līdz pašai kalna virsotnei, un, kad viņi bija nonākuši pie pēdējā koka, ap kuru auga daži krūmi, Aslans apstājās un sacīja:

—  Ak, bērni, bērni, te jums jāpaliek. Lai kas arī atgadītos, neviens nedrīkst jūs ievērot. Ardievu!

Abas meitenes sāka rūgti raudāt, lai gan pašas nesapra­ta, kādēļ. Viņas piekļāvās Lauvam un skūpstīja zvēra krē­pes, muti, ķepas un lielās, skumjās acis. Tad Aslans pagrie­zās un devās uz pašu kalna virsotni. Lūsija un Sjūzena, paslēpušās krūmos, skatījās viņam pakaļ. Un, lūk, ko viņas ieraudzīja.

Ap Akmens Galdu bija sapulcējies milzīgs pūlis. Lai gan joprojām spīdēja mēness, daudzi turēja lāpas, kas stipri dūmoja un dega draudīgām, sarkanām liesmām. Kas tik tur nebija! Cilvēkēdāji ar milzīgiem zobiem, vilki, cilvēki ar buļļu galvām, ļauno koku un indīgo augu gari un dažādi citi radījumi, kurus es neaprakstīšu, citādi pieaugušie neļaus jums šo grāmatu lasīt.

Tur bija neģēļi, ļaunās burves, lietuvēni, dažādas parādības, pretekļi, meža gari un citi nešķīsteņi. īsi sakot, visi tie, kuri bija Raganas pusē un kurus vilks pēc viņas pavēles bija savācis kopā. Un vidū pie Akmens Galda stāvēja pati Ragana.

Kad briesmoņi ieraudzīja, ka lēni tuvojas varenais Lau­va, viņi sāka šausmās gaudot un kaut ko buldurēt. Kādu brīdi likās, ka pat Ragana bailēs sastingst. Taču drīz viņa atguvās un mežonīgā ļaunumā iesmējās.

—  Muļķis! —viņa kliedza. — Muļķis atnācis! Sasieniet viņu pamatīgi!

Lūsija un Sjūzena, elpu aizturējušas, gaidīja, ka Aslans rēkdams metīsies ienaidniekiem virsū. Bet tas nenotika. Smīkņādamas un glūnēdamas, sākumā gan neuzdrīkstē­damās viņam tuvoties un izpildīt pavēli, Aslanam pienāca klāt četras ļaunās burves.

—   Sasieniet viņu! Vai dzirdat? — Ragana atkārtoja.