Lauva , ragana un drēbju skapis

—  Tas nozīmē, — sacīja Aslans, — ka Ragana, lai gan zināja Noslēpumaino Maģiju, tomēr nezināja vēl sensenā­ku laiku noslēpumu. Ja viņa spētu ielūkoties vēl dziļāk pagātnē, klusumā un tumsā, laikā pirms Nārnijas rašanās, tad būtu izlasījusi citas burvju zīmes — ja uz Galda nodevēja vietā tiek nogalināts nevainīgs upuris, kas sevi labprāt ziedo, tad Akmens Galds pats salūst un Nāve atkāpjas. Un tagad…

—  Ak jā. Ko tagad? —jautāja Lūsija, pielēkdama kājās un sasizdama plaukstas.

— Ak, bērni, — sacīja Lauva, — es jūtu, ka spēki atgriežas. Ķeriet mani!

Kādu mirkli viņš stāvēja uz vietas — acis mirdzēja, locekļi saspringti trīcēja, aste šaudījās uz abām pusēm — tad palēcās augstu gaisā, pārlēca pāri meiteņu galvām un Galdam. Pati nezinādama, kāpēc, Lūsija smiedamās rāpās pāri Akmens Galdam, lai viņu noķertu. Aslans atkal aizlē-

ca. Sākās trakulīga pakaļdzīšanās. Riņķi pēc riņķa apkārt kalnam — te viņš atstāja meitenes bezcerīgi tālu aizmugu­rē, te ļāva gandrīz noķert aiz astes, te izskrēja starp viņām, te uzsvieda viņas augstu gaisā un tad saķēra savās milzīga­jās, brīnišķi samtainajās ķepās, te spēji apstājās, un visi trīs saķērušies kūleņoja pa zāli — un tad nevarēja saprast, kur kājas, kur ķepas, kur rokas. Tāda draiskošanās bija iespē­jama tikai Nārnijā. Lūsija tā īsti nekad nesaprata, vai tā bija rotaļa ar pērkona negaisu vai kaķēnu. Visdīvainākais bija tas, ka brīdī, kad visi, smagi elsdami, atkrita zālē, meitenes vairs nejuta ne nogurumu, ne badu, ne slāpes.

— Bet tagad, — sacīja Aslans, — ķersimies pie darba. Es jūtu, ka tūliņ sākšu rēkt. Aizspiediet ausis.

Tā viņas arī darīja. Kad Aslans piecēlās un atvēra rīkli, gatavodamies rēcienam, viņš izskatījās tik draudīgs, ka māsas pat neiedrošinājās uz viņu skatīties. Meitenes redzē­ja, kā no viņa rēciena noliecās koki — gluži kā zāle pļavā pēc vēja brāzmas. Tad viņš sacīja:

—Mums garš ceļš priekšā. Sēdieties jāšus man mugurā!

Aslans pieliecās, un bērni uzrausās siltajā, zeltainajā mugurā; vispirms apsēdās Sjūzena, stingri ieķerdamās krēpēs, tad viņai aiz muguras Lūsija, turēdamās pie māsas. Lauva strauji piecēlās un traucās uz priekšu ātrāk par jebkuru zirgu — no kalna lejā un meža biezoknī iekšā.

Tas bija visjaukākais piedzīvojums Nārnijā. Vai jūs esat kādreiz auļojuši uz zirga? Mēģiniet to iedomāties, tikai bez pakavu klaudzieniem un šķindoņas, jo milzīgās ķepas gandrīz nedzirdami skāra zemi, bet melnās, pelēkās vai kastaņbrūnās zirga muguras vietā iedomājieties zeltainu kažoku un vējā plīvojošas krēpes. Vēl iedomājieties, ka traucaties divreiz ātrāk par straujāko sacīkšu zirgu. Un šis auļotājs nebija nedz jāvada, nedz tas arī pagura, tas drāzās tālāk un tālāk, ne paklupa, ne saminstinājās, droši un veikli lavierēja starp kokiem, lēca pāri krūmājiem, mežrozīšu audzēm un strautiņiem, pārbrida pāri platām upēm un pārpeldēja pavisam varenas straumes. Viņi auļoja nevis pa ceļu vai parku, vai klajumu, bet cauri visai pavasarīgajai Nārnijai — pa ēnainām dižskābaržu alejām, saules pielie­tām ozolu audzēm, cauri sniegbaltiem ķiršu dārziem, atbalsīgām alām, augšup pa vējainām nogāzēm, kas klātas ugunīgiem irbuleņu krūmiem, pāri viršu apaugušām kalnu terasēm, pa galvu reibinošām kalnu grēdām, tad lejup, lejup — un atkal cauri aizaugušām ielejām, pa bezgalīgām zilu ziedu pļavām.

Bija jau gandrīz pusdiena, kad viņi nonāca stāva kalna galā, kura pakājē ieraudzīja pili — no augšas tā izskatījās gluži kā rotaļlieta, kas celta, kā viņiem šķita, tikai no smailiem tornīšiem. Bet Lauva joņoja lejup tādā ātrumā, ka katru mirkli tā kļuva lielāka, un, pirms meitenes paspēja pajautāt, kam tā pieder, viņi jau bija netālu no pils. Tagad tā vairs neatgādināja rotaļlietu, betvisā varenumā draudīgi izslējās viņu priekšā. Starp pils mūra izrobojumiem ne­viens nebija redzams, arī vārti bija ciet. Bet Aslans tādā pašā ātrumā drāzās uz priekšu.

— Tas ir Raganas nams! — viņš ierēcās. — Tagad, bērni, turieties stingri!

Nākamajā mirklī viņām likās, ka visa pasaule sagriezu­sies kājām gaisā. Lauva sagatavojās tādam lēcienam, kādu

nekad nebija veicis, un pārlēca — tā gan būtu jāsauc par lidošanu, nevis lēkšanu — tieši pāri pils sienai.

Meitenes, gluži bez elpas, bet sveikas un veselas, nori­poja no viņa muguras un ieraudzīja, ka atrodas plaša akmens pagalma vidū, kas pilns ar statujām.

Sešpadsmita nodaļa kas notika ar statujām

—     Kāda neparasta vieta! — Lūsija bija pārsteigta. — Cik daudz akmens dzīvnieku… un arī cilvēku! Gan­drīz. .. gandrīz kā muzejā.

—    Kuš! — nočukstēja Sjūzena. — Paskaties, ko dara Aslans!