Lauva , ragana un drēbju skapis

Jā, to patiesi bija vērts redzēt. Viņš pielēca pie akmens lauvas un uzpūta tam dvašu. Tad, nezaudējot ne mirkli, apmetās riņķī — gluži kā kaķis, kas spēlējas ar savu asti, — un uzpūta arī akmens rūķītim, kurš, kā jau jūs atceraties, atradās pāris soļu attālumā ar muguru pret lauvu. Tad viņš metās pie garas akmens driādas, kas stāvēja aiz rūķīša, strauji pagriezās sānis, lai uzpūstu akmens trusītim pa labi, un aizlēca pie diviem kentauriem. Pēkšņi Lūsija iesaucās:

—  Ai, Sjūzen! Paskaties! Paskaties uz lauvu!

Jūs droši vien esat novērojuši, kas notiek, kad pieliek aizdegtu sērkociņu pie avīzes strēmeles. Pirmajā mirklī liekas, ka nekas nav mainījies, tad var pamanīt, ka gar avīzes malu sāk slīdēt šaura uguns dzīsliņa. Kaut kas līdzīgs notika arī šoreiz. Pirmajā brīdī, kad Aslans uzpūta akmens lauvam, tas palika, kāds bijis. Tad pa balto marmora muguru sāka tecēt šaura zelta straumīte, kļūdama aizvien platāka, — likās, ka lauvu apņem zelta liesma gluži kā avīzi, kad tā viscaur aizdegusies. Pakaļkājas un aste vēl bija akmenī, bet viņš jau sapurināja krēpes — un visas smagās akmens krokas pārvērtās viļņojošās cirtās. Lauva atvēra lielu, sarkanu rīkli un saldi nožāvājās, uzpūzdams meite­nēm siltu dvašu. Nu jau arī pakaļkājas atdzīvojās. Viņš pacēla vienu kāju un pakasījās. Tad, ievērojis Aslanu, lēkšiem metās pie viņa un sāka luncināties apkārt, smilkstēdams no sajūsmas un cenzdamies nolaizīt seju.

Bērni, protams, nevarēja atraut acis no lauvas, bet pagriezušies ieraudzīja kaut ko tik brīnišķīgu, ka drīz vien par lauvu aizmirsa. Statujas visapkārt atdzīvojās cita pēc citas. Pagalms vairs neizskatījās pēc muzeja, tagad tas atgādināja zooloģisko dārzu. Aslanam pakaļ traucās visda­žādākie radījumi, tie priekā dejoja ap viņu, līdz Lauva galīgi iejuka līksmajā barā. iMirušo marmora baltumu vietā pagalms tagad laistījās visās varavīksnes krāsās: spīdīgie, kastaņbrūnie kentauru sāni, zilie vienradžu ragi, žilbino­šās putnu spalvas, rudie lapsu kažoki, sarkanbrūnā suņu un satīru vilna, rūķīšu dzeltenās zeķes un spilgti sarkanās kapuces, bērzu sudrabotie tērpi, dižskābaržu jaunavām tie bija gaiši zaļi, caurspīdīgi, bet lapeglēm — spilgti zaļi, gandrīz dzelteni. Un pēc klusuma visapkārt atskanēja priecīgi rēcieni, brēcieni, vaukšķēšana, riešana, spiedzieni, dūdošana, zviedzieni, pakavu dipoņa, kliedzieni, «urā!» saucieni, dziesmas un smiekli.

—Ai, ai! —sacīja Sjūzena pārvērstā balsī. — Paskaties! Vai… vai tas nav bīstami?

Lūsija pagriezās un ieraudzīja, ka Aslans pūš elpu uz akmens milža kājām. *

— Nebaidieties! — priecīgi norūca Aslans. —Ja kājas atdzīvosies, atdzīvosies arī viss pārējais.

-— Es domāju pavisam ko citu, — māsai čukstēja Sjūze­na.

Bet nu jau bija par vēlu, pat ja Aslans būtu viņas uzklausījis. Milža kājas atdzīvojās un sāka kustēties. Pēc mirkļa viņš uzcēla plecā vāli, izberzēja acis un sacīja: — Sasodīts! Es laikam biju aizmidzis. Bet kur palikusi

tā nolādētā, mazā Ragana, kas te skraidelēja apkārt pie manām kājām?

Visi, korī kliegdami, viņam skaidroja notikušo. Milzis aizlika roku aiz auss un lūdza atkārtot vēlreiz. Beidzot sapratis, viņš noliecās tik zemu, ka galva bija siena kaudzes augstumā, un, plati smaidīdams, Aslana priekšā godbijīgi vairākas reizes pacēla cepuri. (Anglijā milži tagad ir reti sastopami un tikai daži no tiem ir labsirdīgi—varu gandrīz droši derēt, ka nebūsiet redzējuši milzi, kam seja staro priekā. Bet to ir vērts redzēt!)

—   Tagad jāķeras pie pils! — Aslans sacīja. — Ašāk, draugi! Pārmeklējiet visu no augšas līdz apakšai! Arī saim­nieces guļamistabu! Neatstājiet nevienu stūrīti nepārbau­dītu! Kas zina, kur kāds nabaga ieslodzītais noslēpts!

Visi metās iekšā, un ilgi tumšajā, šausmīgajā, sasmaku­šajā pilī skanēja klaudzieni, tika vērti vaļā logi, sasaucās balsis: «Neaizmirstiet apakšzemes cietumu…» — «Palī­dzi man atvērt šīs durvis…» — «Lūk, vēl vienas vītņu kāpnes…» — «Ai! Paskaties! Te vēl kāds nabaga ķengurs. Pasauc Aslanu!…» — «Fū! Nu gan smirdoņa… Skatieties, kur lūka… Ei, augšā! Te kāpņu laukumā vēl vesels bars!»

Bet vislielākais prieks bija tad, kad Lūsija atskrēja un kliedza:

—   Aslan! Aslan! Es atradu misteru Tamnusu. Lūdzu, iesim ātrāk!

Un pēc mirkļa Lūsija un mazais fauns, rokās sadevušies, griezās jautrā dejā. Jaukajam faunam pārvēršana akmenī nemaz nebija kaitējusi, un viņš, protams, ar lielu interesi klausījās visā, ko Lūsija stāstīja.

Beidzot Raganas cietokšņa pārmeklēšana tika pabeigta. Pils bija tukša, durvis un logi līdz galam vaļā, gaisma un smaržīgais pavasara gaiss ieplūda visos tumšajos un drū­majos kaktos, kur tie nekad agrāk nebija iekļuvuši. Viss atbrīvoto statuju pūlis sanāca atpakaļ pils pagalmā. Un tad viens no viņiem, man šķiet, misters Tamnuss, sacīja:

—   Bet kā mēs no šejienes tiksim ārā?

Aslans varēja pārlēkt pāri sienai, bet vārti joprojām bija slēgti.

—  To mēs nokārtosim, — atbildēja Aslans un, izslējies uz pakaļkājām, uzsauca milzim:

—  Hei! Tu… tur, augšā, — viņš rēca. — Kā tevi sauc?