Lauva , ragana un drēbju skapis

Tonakt viņi gulēja turpat, kur bija risinājušies pēdējie notikumi. Kā Aslans sagādāja visiem ēdienu, es nezinu, bet ap pulksten astoņiem vakarā visi sēdēja zālē un dzēra brīnišķīgu tēju. Nākamajā dienā viņi gar lielās upes krastu sāka iet uz austrumiem un aiznākamās dienas vakarpusē sasniedza upes grīvu. Uz neliela pakalna pacēlās Kēras Paravelas pils torņi, bet lejā — smilšainas kāpas, dažviet akmeņi, sālsūdens peļķītes un jūraszāles. Smaržoja jūra, un pret krastu sitās bezgalīgi zilzaļi viļņi. Un kaiju kliedzieni! Vai esat dzirdējuši? Vai atceraties, kā tās kliedz?

Pēc vakariņām bērni vēlreiz aizgāja pie jūras, novilka kurpes un zeķes un labpatikā skraidīja basām kājām. Nākamā diena bija daudz svinīgāka. Kēras Paravelas pils Lielajā Zālē — šajā brīnišķīgajā telpā ar ziloņkaula gries­tiem, ar pāva spalvām izrotātu rietumu sienu un durvīm austrumu pusē, pa kurām pavērās skats uz jūru, — visu draugu klātbūtnē, taurēm skanot, Aslans svinīgi kronēja bērnus.

Atskanēja skaļi jo skaļi saucieni:

—  Lai dzīvo karalis Pīters! Lai dzīvo karaliene Sjūzena! Lai dzīvo karalis Edmunds! Lai dzīvo karaliene Lū­sija!

Lauva pieveda viņus pie četriem troņiem.

—   Kurš bijis karalis vai karaliene Nārnijā kaut vienu dienu, paliek šeit karalis vai karaliene uz visiem laikiem. Godam nesiet jums uzticēto nastu, Ādama dēli un Ievas meitas! — sacīja Aslans.

Pa plati atvērtajām austrumu durvīm ieplūda ūdensvī­ru un nāru balsis, tie bija izpeldējuši krastā, lai ar dzies­mām sveiktu jaunos Nārnijas karaļus un karalienes.

Bērni apsēdās troņos, rokās viņiem ielika scepterus. Jaunie valdnieki sāka dalīt apbalvojumus un ordeņus visiem saviem draugiem: faunam Tamnusam, misis un misteram Bebriem, milzim Ramblbafinam, leopardiem, labsirdīgajiem kentauriem, labajiem rūķīšiem, lauvam. Tajā naktī Kēras Paravelas pilī bija lieli svētki: visi neval­dāmi un līksmi dejoja, mirdzēja zelts, plūda vīns, skanēja brīnumaina, saldsērīga melodija, kurai pievienojās svešā­da, spalga jūras iemītnieku muzicēšana.

Kad jautrība sita visaugstāko vilni, Aslans klusu izslī­dēja no pils. Un, kad karaļi un karalienes ievēroja, ka Lauva pazudis, viņi neko neteica, jo misters Bebrs bija brīdinājis:

— Viņš nāks un ies, kad vien gribēs. Šodien jūs viņu redzēsiet, bet rīt vairs ne. Viņam netīk būt saistītam vienā vietā… un, protams, ir vēl daudz citu zemju, kurās jāievieš kārtība. Neraizējieties! Viņš pie jums atgriezī­sies. Tikai nevajag viņu piespiest. Viņš taču ir savvaļas Lauva, nevis pieradināts.

Mūsu stāsts, kā nojaušat, jau tuvojas nobeigumam. Divi karaļi un divas karalienes labi pārvaldīja Nārniju. Viņu valdīšanas laiks bija garš un laimīgs. Sākumā gan daudz spēka aizņēma cīņa ar dzīvi palikušajiem Baltās Raganas piekritējiem. Vēl ilgi mežonīgos biezokņos uzglūnēja jauni briesmoņi — te tika redzēts vilkacis, te — stāstīts par raganu. Taču drīz vien šos izdzimteņus likvidē­ja. Valdnieki izdeva taisnīgus likumus un uzturēja Nārnijā kārtību, lai bez vajadzības netiktu cirsti labi koki, atbrīvoja mazos rūķīšus un satīrus no mācībām, sodīja tos, kas jaucās citu darīšanās un traucēja kaimiņus, palīdzēja tiem, kas dzīvoja godīgi un mierīgi. Viņi aizdzina nežēlīgos milžus (pavisam atšķirīgus no Ramblbafina), līdzko tie uzdroši­nājās šķērsot Nārnijas ziemeļu robežu. Slēdza draudzīgas savienības līgumus ar aizjūras zemēm, kurās viņi viesojās, un rīkoja svinīgas uzņemšanas pašu mājās.

Gāja gadi. Līdz ar tiem mainījās arī bērni. Pīters kļuva par drošsirdīgu karavīru un staltu vīru ar platiem ple­ciem, un viņu sauca — karalis Pīters Varenais. Sjūzena izauga par slaidu un skaistu sievieti ar melniem matiem, kas sniedzās gandrīz līdz papēžiem, un cits pēc cita ieradās aizjūras zemju karaļu sūtņi, lai lūgtu viņas roku. Viņu sauca — Sjūzena Lēnprātīgā. Edmunds bija nopiet­nāks un mierīgāks nekā Pīters, bet tikpat taisnīgs sprie­dumos un vērojumos. Viņu sauca — karalis Edmunds Taisnīgais. Toties zeltmatainā Lūsija bija vienmēr jaut­ra, un visi tuvējie prinči gribēja ņemt viņu par sievu, bet pašu ļaudis valdnieci sauca par Lūsiju Drošsirdīgo. Tā viņi dzīvoja — laimīgi un priecīgi, un, ja kāds arī reizēm atcerējās iepriekšējo dzīvi, tad tikai kā sen pagājušu sapni.

Reiz Tamnuss (viņš jau bija fauns vidējos gados un sāka apvelties) atnesa ziņu, ka tuvējā apkārtnē atkal parā­dījies Baltais Briedis — tas pats Baltais Briedis, kurš, ja tiek noķerts, izpilda katru vēlēšanos. Abi karaļi, abas karalienes un viņu tuvākie galminieki ar medību ragiem un suņiem devās medībās rietumu mežā. Drīz viņi ierau­dzīja Balto Briedi un dzinās tam pakaļ cauri biezokņiem un pāri klajumiem, pa akmeņiem un mīkstu zāli, līdz galminieku zirgi bija galīgi nodzīti, — tikai karaļi un karalienes vēl sekoja Briedim. Tad tas paslēpās tik dziļā biezoknī, ka zirgi nespēja sekot. Karalis Pīters sacīja (tagad viņi runāja pavisam citādi, jo sen jau bija karaļi un karalienes):