Lauva , ragana un drēbju skapis

—    Milzis Ramblbafins, ar jūsu godības atļauju, — atbildēja milzis, atkal paceldams cepuri.

—  Brīnišķīgi, milzi Ramblbafin, — Aslans sacīja, — esi tik labs un izlaid mūs no šejienes laukā.

—    Protams, jūsu godība. Ar lielāko prieku, — teica milzis Ramblbafins. — Atejiet no durvīm, mazulīši!

Viņš piesoļoja pie vārtiem, un — bāc-bāc-bāc! — sāka cilāties viņa varenā vāle. No pirmā sitiena vārti iečīkstējās, no otrā — ieplaisāja, bet no trešā — saplīsa gabalos. Tad viņš ķērās pie torņiem abās vārtu pusēs, un pēc pāris minūtēm tie kopā ar tuvējām sienām dārdēdami sabruka un pārvērtās nožēlojamās gruvešu kaudzēs. Kad nosēdās putekļi, bija ārkārtīgi neparasti stāvētšajā mitrajā, drūmajā akmens pagalmā un pa izlauzto spraugu redzēt zaļu zāli, kokus, kas lokās vējā, sidrabotas upītes mežā, bet aiz me­ža — zilus kalnus un debesis.

—       Velns parāvis, nosvīdu slapjš, — sacīja milzis, pūz­dams kā lokomotīve. —Vai jums, jaunās lēdijas, neatrastos kabatlakatiņš?

—  Man ir, — teica Lūsija, paceldamās pirkstgalos un izstiepdama roku, cik tik augstu vien varēja.

—   Paldies, mis, — pieliekdamies sacīja milzis Ramblbafins.

Nākamajā brīdī Lūsija pārbijusies juta, ka tiek pacelta gaisā un saspiesta starp milža īkšķi un rādītājpirkstu. Taču, piecēlis meiteni tuvāk pie sejas, milzis pēkšņi satrūkās, nolaida viņu uzmanīgi zemē un atvainojās:

—  Ak kungs! Es pacēlu pašu meitenīti! Piedodiet, mis, es domāju, ka jūs esat kabatlakatiņš.

—  Nē, es neesmu kabatlakatiņš,—smiedamās atbildēja Lūsija. — Lūk, te tas ir!

Šoreiz milzim izdevās kabatlakatiņu satvert, bet tas viņam izlikās tik liels kā cukura graudiņš, un tāpēc, vēro­dama, kā Ramblbafins nopietni slauka savu drukno, sarka­no seju, Lūsija sacīja:

—    Baidos, ka liela labuma jums no tā nav, mister Ramblbafin.

—  Nē, ko jūs! — laipni atbildēja milzis. — Pirmo reizi redzu tik skaistu kabatlakatiņu. Tik jauks, tik parocīgs. Tik… es pat nezinu, kā to pateikt.

—  Kāds burvīgs milzis, vai ne? — Lūsija teica misteram Tamnusam.

—Jā, jā! — atbildēja fauns. —Visi Bafini ir tādi. Viena no visgodājamākajām milžu ģimenēm Nārnijā. Varbūt nav pārāk gudri — es vēl neesmu sastapis gudrus milžus —, bet patiesi sena ģimene. Ar tradīcijām. Jūs saprotat, ko es gribu sacīt? Ja viņš būtu citāds, Ragana nekad to nepārvēr­stu akmenī.

Šajā brīdī Aslans sasita ķepas un lūdza ievērot klusumu.

—   Mēs vēl neesam paveikuši visu, kas šodien jāizda­ra, — viņš sacīja, — ja gribam sakaut Raganu pirms nakts iestāšanās, tūdaļ jānoskaidro, kur tagad norisinās kauja.

—  Un tūliņ tajā jāpiedalās, es ceru, — piebilda vislielā­kais kentaurs.

—    Protams, — Aslans atbildēja. — Un tagad — uz priekšu! Visi, kas nevar ātri paskriet — bērni, rūķīši un sīkie zvēriņi —, sēdieties mugurās tiem, kas spēj nest, — lauvām, kentauriem, vienradžiem, zirgiem, milžiem un ērgļiem. Tie, kam laba oža, dodas kopā ar mums, lauvām, pa priekšu, lai ātrāk sadzītu ienaidnieka pēdas. Un nu veikli sadalieties grupās!

Sākās liela kņada un satraukums. Visvairāk satraucies bija otrs lauva, kurš nepārtraukti skraidīja no grupas pie grupas, izlikdamies, ka ir ļoti aizņemts, bet īstenībā — gribēdams tikai pateikt:

—   Vai dzirdējāt, ko viņš sacīja? «Ar mums, lauvām.» Tas nozīmē — ar viņu un ar mani. «Ar mums, lauvām.» Tieši tas man visvairāk patīk Aslanā. Nekādas iedomības, nekādas vīzdegunības. «Ar mums, lauvām.» Tātad ar mani un viņu.

Lauva to atkārtoja tik ilgi, līdz Aslans uzsēdināja viņam mugurā trīs rūķīšus, vienu driādu, divus trusīšus un ezīti. Tas lielībnieku mazliet atvēsināja.

Taisnību sakot, Aslanam visus izvietot palīdzēja liels aitu suns, un drīz vien caur izlauzto sienu visi devās ceļā.

Sākumā lauvas un suņi ošņājās uz visām pusēm, tad ierējās kāds liels medību suns — viņš bija saodis pēdas. Nu vairs netika zaudēta ne minūte. Lauvas, suņi, vilki un citi dzinēji joņoja uz priekšu, bet pārējie, izstiepušies aizmugurē gan­drīz jūdzes garumā, sekoja, cik ātri vien spēja. Pēc trokšņa spriežot, tās bija īstas lapsu medības Anglijā, tikai laiku pa laikam ragu skaņas sajaucās ar otrā lauvas rūcieniem, bet reizēm pat ar paša Aslana zemo un draudīgo rēcienu. Aizvien vieglāk bija sekot pēdām, un viņi skrēja ātrāk un ātrāk. Nokļuvusi pie pēdējās šaurās, līkumotās ielejas pagrieziena, Lūsija sadzirdēja jaunas skaņas — kliedzie­nus, spiedzienus un metāla šķindoņu.