Lauva , ragana un drēbju skapis

Kad viņi bija izkļuvuši no šaurās ielejas, Lūsija uzreiz saprata, no kurienes nāk šīs skaņas. Pīters, Edmunds un visa Aslana armija izmisīgi atvairīja pretīgo briesmoņu pūli, ko meitenes bija redzējušas jau pagājušajā naktī, tikai tagad, dienas gaismā, tie izskatījās vēl atbaidošāki, ļaunāki un ķēmīgāki. Padaban viņu bija daudz vairāk. Pītera armi­ja, kurai viņi pievienojās no aizmugurs, likās krietni saru­kusi. Viss kaujas lauks bija kā sētin nosēts ar statujām — acīmredzot Ragana ķērusies pie sava burvju zižļa, bet tagad, pēc visa spriežot, viņa to vairs neizmantoja un rokā turēja akmens nazi. Pīters un Ragana cīnījās uz dzīvību un nāvi, Lūsija tikko spēja izsekot notiekošajam. Akmens nazis un Pītera zobens zibēja tā, it kā tur būtu vismaz trīs naži un trīs zobeni. Viņi atradās pašā kaujas lauka centrā. Kur vien Lūsija paskatījās, visapkārt notika niknas sadur­smes.

— Bērni, Ieciet nost! — kliedza Aslans, un abas meite-

nes noripoja zemē. Tad ar rēcienu, kas satricināja visu Nārniju no laternas staba rietumos līdz jūras krastam austrumos, milzīgais zvērs metās virsū Baltajai Raganai. Uz mirkli Lūsija pamanīja pret Aslanu pavērsto šausmu un izbrīna pilno Raganas seju. Tad Lauva un Ragana, viens otram uzklupuši, pakrita. Šajā brīdī visi, kurus Aslans bija atvedis no Raganas mājas, līdz neprātam satracināti, drā­zās pretī ienaidniekam: rūķīši cīnījās ar kaujas cirvjiem, suņi ar zobiem, milzis ar vāli (ar kājām vien viņš samīdīja ne vienu vien duci ienaidnieku), vienradži ar ragiem, kentauri ar zobeniem un pakaviem. Pītera nogurusi armija apsveica viņus ar gavilēm, jaunatnācēji sajūsmā rēca, ie­naidnieki — svilpa, spiedza, un viss mežs atbalsojās kaujas dunā.

Septiņpadsmitā nodaļa baltajam Briedim pa pēdām

Pēc pāris minūtēm cīņa bija beigusies. Lielākā daļa ienaidnieku tika nogalināti tūlīt pēc pirmā Aslana armijas uzbrukuma, bet dzīvi palikušie, redzēdami, ka Ragana mirusi, vai nu metās bēgt, vai padevās gūstā. Pīters un Aslans jau spieda viens otram roku. Lūsija pirmo reizi redzēja brāli tādu — seja bāla un skarba, viņš izskatījās daudz vecāks.

—    Mums jāpateicas Edmundam, Aslan, — Pīters sacīja. — Ja viņa nebūtu, mēs tiktu sakauti. Ragana vicināja savu burvju zizli pa labi un pa kreisi, pārvērzdama mūsu cīnītājus akmeņos, bet Edmundu nekas nespēja atturēt. Lauzdamies pie Raganas, viņš ceļā uzveica trīs cilvēkēdājus. Kad Edmunds beidzot piekļuva Raganai pavisam tuvu, viņa tikko bija statujā pārvērtusi vienu no jūsu leopardiem. Edmunds attapās ar savu zobenu izsist burvju zizli no viņas rokām, nevis pats skrēja pie Raganas, jo tad arī tiktu pārvērsts akmenī. Visi pārējie bija pieļāvu­ši tieši šo kļtidu. Kad viņas burvju zizlis bija salauzts, radās cerība… Ak, ja mēs nebūtu cietuši tik lielus zaudē­jumus kaujas sākumā! Edmunds ir smagi ievainots, mums jāiet turp.

Viņi atrada Edmundu tālu aiz priekšējās līnijas. Misis Bebrene jau par viņu rūpējās. Zēns bija viscaur noasiņo­jis, mute pavērta, seja bāla.

—  Ātrāk, Lūsij! — sacīja Aslans.

Un te Lūsija pirmo reizi atcerējās par ārstniecisko

balzamu, Ziemassvētku vecīša Ziemassvētku dāvanu. Mei­tenei tik ļoti drebēja rokas, ka viņa tikko spēja izvilkt korķi, beidzot tas izdevās, un viņa ielēja dažus pilienus brālim mutē.

—Mums ir daudz citu ievainoto, — atgādināja Aslans, kad viņa joprojām cieši skatījās Edmunda bālajā sejā, lai pārliecinātos, vai balzams palīdzējis.

—    Jā, es zinu, — nepacietīgi atbildēja Lūsija,

—   pagaidi minūti.

—   Ievas meita, — jau daudz skarbāk atkārtoja Aslans,

—   arī pārējie ir tuvu nāvei. Vai Edmunda dēļ vēl kādam būs jāmirst?

—  Piedod man, Aslan, — pieceldamās sacīja Lūsija un devās viņam līdzi. Nākamajā pusstundā abi bija ļoti aizņemti: meitene atdeva veselību ievainotajiem, viņš — dzīvību tiem, kas bija pārvērsti akmeņos. Kad Lūsija beidzot varēja atgriezties pie Edmunda, zēns jau bija uz kājām un rētas sadzijušas. Lūsija jau sen — veselu mūžī­bu — nebija redzējusi, ka viņš būtu tik labi izskatījies, taisnību sakot, kopš dienas, kad brālis sāka iet tajā šaus­mīgajā skolā, kurā pats pamazām kļuva neciešams. Tagad Edmunds atkal izskatījās tāds, kāds bija patiesībā, un viņš varēja droši raudzīties cilvēkiem acīs.

Turpat kaujas laukā Aslans viņu iecēla par bruņinieku.

—  Vai brālis zina, — Lūsija čukstēja Sjūzenai, — ko Aslans darīja viņa labā? Par ko bija vienojies ar Raganu?

—   Kuš! Nē, protams, ne, — Sjūzena sacīja.

—   Kā tu domā, vai nevajadzētu viņam to izstāstīt? — vaicāja Lūsija.

—  Saprotams, ka ne, — atbildēja Sjūzena. — Tas būtu pārāk smags trieciens. Iedomājies, kā tu justos viņa vietā!

—   Un tomēr Edmundam derētu to zināt, — Lūsija sacīja.

Šajā brīdī meiteņu saruna tika pārtraukta.