Lauva , ragana un drēbju skapis

NAJĀDAS — grieķu mitoloģijā avotu un strautu nimfas. To pavisam ir ap trim tūkstošiem. Najādas bija ūdeņu sargātājas, dziednieces un ārstētājas — peldes to ūdeņos varēja izārstēt slimības. Avotu ūdeņi, kuros mita najādas, veica attīrīšanas un pareģošanas funkcijas, tiem bija pat spēja dāvāt nemirstību.

NIMFAS — grieķu mitoloģijā dabas, tās dzīvinošo un auglības spēku dievības. Izšķir upju, jūru, avotu, ezeru un purvu, kalnu, biržu, koku un to atsevišķo sugu nimfas. Dažas no tām ir mirstīgas, piemēram, hamadriādas, kas nav atdalāmas no koka, kurā tās mājo. Nimfas ir ļoti senas dievības, apveltītas ar seno gudrību, glabā dzīves un nāves noslēpumus, dziedē un ārstē, pareģo nākotni. Parasti nimfas tika attēlotas kā brīnišķīgas kailas vai puskailas jaunavas.

PUNDURI —mitoloģiskasbūtnes,kamraksturigsneparastimazs augums. Mītos punduri, tāpat kā milži, parasti ir vesela tauta. Punduri bieži vien ir ļauni, bet ir arī nekaitīgi punduri, kas tikai baida cilvēkus, nenodarot tiem ļaunumu, kā arī tādi, kas palīdz cilvēkiem. Eiropas tradīcijā punduri parasti ir saistīti ar kalniem, ar kalēja amata prasmi, ar zeltu un metāliem, viņi glabā dārgumus, bieži māca cilvēkiem amatus. Dažkārt viņi baidās no gaismas — saules gaisma tos pārvērš akmeņos.

PŪĶI— austrumslāvu mitoloģijā mājas gara palīgi. Sākotnēji bijuši labi, vēlāk— arī ļauni. Pēc dienvidkrievu ticējumiem, pūķi korgoruši nesuši savam saimniekam no citām mājām pārtikuun naudu. Latviešu mitoloģijā pūķis ir bagātības vācējs un svētības patrons, kurā saplūdušas kopā auglības un svētības gara, kā arī mājas gara funkcijas. Latviešu tautas pasakās pūķis zaudējis savu pirmatnējo kosmiskā nezvēra raksturu.

 RAGANAS — zemākā līmeņa mitoloģijā un tautas ticējumos sievietes, kas stājušās savienībā ar nešķīstu spēku, lai iegūtu pārdabiskas spējas, to darbība vairāk saistās ar nekromantiju u. c. maģiju veidiem, lai gan viņas, piemēram, var noraut no debesīm mēnesi, likt upēm

apstāties plūst u. tml. Par raganu un burvju klasisko zemi senatnē uzskatīja Tesāliju. Ticība raganām plaši izplatījās viduslaikos, to veicināja kristiešu priekšstats par sievieti kā kārdinājuma un grēka avotu. Tā dēvētās raganu medības Eiropā 15.—17. gs. radīja īpašu jurisprudenci, kas bija vērsta pret raganām. Iesaistīšanās raganu darbībās un arī neticība raganām tika pasludināta par ķecerību, Dieva nodevību, īpašu noziegumu, pret ko jālieto spīdzināšana un nāvessods. Raganas apsūdzēja par garīgiem un miesīgiem sakariem ar sātanu, kas tās kūdīja samaitāt cilvēkus un lopus. Raganu burvestības uzskatīja par epidēmiju, sausuma, neražas cēloni. Raganas spēja paredzēt nākotni, gatavot indes un pieburamās dziras, kļūt neredzamas, padarīt dzīvu jebkuru priekšmetu, lidot uz slotas u. c. Latviešu tautas tradīcijas par raganām atspoguļojas pasakās, teikās, nostāstos, paražās, mīklās, buramvārdos, tautasdziesmās utt.

RAHATLUKUMS — austrumu saldums, ko gatavo no cukura, riekstiem, mandelēm, augu sulas un stērķeles. H RŪĶI — Eiropas tautu zemākā līmeņa mitoloģijā mazas, antropomorfiskas būtnes. Rūķi mitinās pazemē, kalnos vai mežos. Augumā rūķi ir kā bērni vai ari sprīža garumā, tomēr apveltīti ar pārdabisku spēku. Viņiem ir garas bārdas, dažkārt arī kazas kājas vai zosu pleznas. Rūķi dzīvo daudz ilgāk par cilvēkiem. Rūķi zemes dzīlēs glabā bagātības — dārgakmeņus un metālus, viņi ir prasmīgi amatnieki, spēj izkalt burvju gredzenus, zobenus u. tml. Rūķi ir cilvēkiem labdarīgi padomdevēji, bet dažkārt spēj būt ari pret tiem naidīgi. Rūķi necieš lauku darbus, jo tie kaitē viņu pazemes saimniecībai. •4—SATĪRI —grieķu mitoloģijā auglības dēmoni, kaskopā arsilēniem ietilpst Dionīsa svītā. Satīri ir fantastiskas, daļēji cilvēkam līdzīgas būtnes ar ragiem, gariem matiem un bārdu, viscaur klāti ar vilnu, zirga vai kazas nagiem, zirga asti un ausīm. Satīriem ir cilvēka ķermenis un galva. Satīri ātri iemīlas, ir bezkaunīgi un draiskulīgi, vajā nimfas un menādas. Satīri ir ķildīgi, tiem patīk vīns.

__ SILENI — grieķu mitoloģijā auglības dēmoni, dabas stihijas spēku

iemiesojums. Kopā ar satīriem, no kuriem silēni bieži ir grūti atšķirami, silēni ietilpst Dionīsa svītā. Daļēji līdzīgi cilvēkiem. Viņi ir neglīti, ar uzrautu degunu, biezām lūpām, izvalbītām acīm, zirga asti un nagiem.

Silēni ir draiskulīgi, labprāt dzer, lakstojas ar nimfām. Silēni parasti tiek attēloti trakulīgā dejā vai arī sēžot uz ēzeļa un no maisa dzerot vīnu.

VAMPĪRI — slāvu mitoloģijā miroņi, kas naktī ceļas no kapa un sūc savu radinieku asinis. No slāviem priekšstatu par vampīriem aizguvušas Rietumeiropas tautas. Par vampīru pēc nāves kļūst cilvēks, kas dzimis no nešķīstā gara vai ir tā sabojāts, kā arī mironis, pār kura zārku pārlēcis melns kaķis (vai velns), pašnāvnieks. Pēc nāves vampīra upuris pats kļūst par vampīru. Vampīru var padarīt nekaitīgu, iespraužot viņa sirdī alkšņa mietu. Izārstēties no vampīra kodieniem var, apēdot zemi no viņa kapa.