Lauva , ragana un drēbju skapis

Burves metās viņam virsū un triumfēdamas spiedza, jo redzēja, ka Aslans pat nemēģina pretoties. Tad pārējie — ļaunie punduri un pērtiķi — joņoja tām palīgā, un visi, sakrituši milzīgajam Lauvam virsū, nogāza zvēru uz mu­guras un sasēja ķepas. Visi kliedza un priecājās, it kā būtu paveikuši varoņdarbu, lai gan pietiktu ar vienu ķepas sitienu — un visi uzbrucēji būtu pagalam. Bet Aslans nekustējās un neizdvesa ne skaņas pat tad, kad ienaidnieki savilka virves tik cieši, līdz tās iegriezās miesā. Tad Aslanu sāka vilkt pie Akmens Galda.

—    Pagaidiet! — Ragana uzsauca. — Vispirms viņš jānoskuj.

Viņas piekritēji sāka neķītri rēkt, un cilvēkēdājs ar šķērēm rokās pienāca un notupās pie Aslana galvas. Sņikšņik-šņik! — un zemē krita cirtu zelts. Tad cilvēkēdājs piecēlās, un bērni no savas slēptuves ieraudzīja pavisam citu Aslanu — galva bez krēpēm izskatījās tik maza! Arī ienaidnieki ievēroja šo pārmaiņu.

—   Bet tas taču ir tikai liels kaķis! — viens iebrēcās.

—   Un no kā tad mēs baidījāmies? — spiedza otrs.

Un, aplenkuši Aslanu, tie sāka ņirgāties par viņu: «Kis-

kis! Nabaga kaķēn!» — vai: «Cik peļu šodien noķēri?» — vai: «Kaķīt, vai negribi pieniņu?»

—  Ak, kā viņi drīkst?! — iesaucās Lūsija, asarām tekot pār vaigiem. — Nezvēri, mežoņi!

Kad aprima pirmais satricinājums, meitenes redzēja, ka Aslans bez krēpēm izskatījās vēl drošsirdīgāks, skaistāks un pacietīgāks nekā iepriekš.

—   Uzlieciet viņam uzpurni! — Ragana pavēlēja. Pat tagad, kad Aslanam vilka virsū uzpurni, viens viņa milzīgo

žokļu kodiens — un divi trīs no tiem paliktu bez rokām. Bet Lauva joprojām nekustējās. Likās, ka tas vēl vairāk satracināja šo pūli. Visi kā viens metās viņam virsū. Pat tie, kas tikko bija baidījušies tuvoties sasietajam Lauvam, tagad atguva drosmi. Pāris minūšu Aslanu vispār nevarēja redzēt—tik cieši briesmoņi bija viņu aplenkuši. Tie spēra, sita, spļāva un izsmēja Lauvu.

Beidzot tas visiem apnika, un viņi sāka vilkt Lauvu pie Akmens Galda — daži grūda, daži stūma. Viņš bija tik milzīgs, ka viņi tik tikko spēja to uzcelt uz Galda. Pēc tam virves tika savilktas vēl ciešāk.

—   Gļēvuļi! Gļēvuļi! — Sjūzena elsoja. — Viņi baidās no Aslana! Pat tagad!

Aslanu piesēja pie plakanā akmens, tagad viņš bija kā viena vienīga auklu jūra. Visi apklusa. Četras ļaunās burves ar lāpām rokās stāvēja Galda galos. Ragana nometa apmet­ni — un atkal, tāpat kā iepriekšējā naktī, bija redzamas viņas kailās rokās, tikai tagad Edmunda vietā Raganas priekšā bija Aslans. Viņa sāka trītnazi. Kad tas lāpu gaismā laistījās, meitenēm likās, ka nazis ir nevis no metāla, bet no akmens un tam ir savāda un draudīga forma.

Beidzot Ragana pienāca tuvāk un nostājās pie Aslana galvas. Viņas seja naidā raustījās, bet Lauva joprojām nekustīgi skatījās debesīs, un viņa acīs nebija ne dusmu, ne baiļu — tikai skumjas. Viņa pieliecās un, pirms nogalināt, drebošā balsī sacīja:

—   Nu, kurš no mums uzvarēja? Muļķi, vai tu tiešām domāji, ka ar savu dzīvību glābsi nodevēju? Tagad es nogalināšu tevi viņa vietā, kā mēs esam vienojušies, un Noslēpumainā Maģija būs gandarīta. Un, kad tu būsi miris, kas gan mani aizkavēs nogalināt arī viņu? Un kurš tad izraus zēnu no manām rokām? Tu esi man atdevis Nārniju uz visiem laikiem, zaudējis savu dzīvību un neesi izglābis nodevēju. Un tagad, kad tu to zini, mirsti!

Bērni neredzēja, kā viņš tika nogalināts. Meitenes ne­spēja to skatīties un aizsedza seju ar rokām.

Piecpadsmitā nodaļa vēl sensenāku laiku Noslēpumainā Maģija

Meitenes sēdēja krūmājā, sejas ar rokām aizklājušas, līdz izdzirda Raganas balsi:

— Sekojiet visi man — un mēs pabeigsim šo karu! Tagad, kad lielais Muļķis, lielais Kaķis guļ beigts, mēs ātri tiksim galā ar cilvēku dzimtas salašņām un nodevējiem.

Nākamās sekundes varēja kļūt bērniem liktenīgas — mežonīgi kliedzot, dūdām spalgi kaucot, mežragiem grie­zīgi gaudojot, viss pretīgais pūlis sāka joņot pa kalna nogāzi garām meiteņu slēptuvei. Viņas juta, kā aiztraucas gari, ledainam vējam līdzīgi, kā zeme dun zem minotauru auļiem, kā gaisā uzspurdz netīrs spārnu mākonis — gan melnie grifi, gan milzīgie sikspārņi. Ja meitenes nebūtu tik satriektas par Aslana kaunpilno un briesmīgo nāvi, viņas noteikti trīcētu kā apšu lapas, bet tagad abas māsas par sevi nedomāja.

Kad mežā atkal iestājās klusums, Sjūzena un Lūsija uzrāpās pašā kalna galā. Mēness, iegrimis viegli caurspīdī­gos mākoņos, jau taisījās rietēt, bet viņas vēl varēja saskatīt virvēs sasaistīto mirušo Lauvu. Meitenes nometās uz ce­ļiem mitrajā zālē un skūpstīja auksto seju, glaudīja brīniš­ķīgo spalvu — pareizāk sakot, to, kas tur vēl bija palicis, — un raudāja, līdz pietrūka asaru. Tad viņas paskatījās viena uz otru, sadevās rokās, lai nejustos tik vientuļas, un atkal sāka raudāt, un atkal apklusa. Beidzot Lūsija sacīja:

—  Es nespēju skatīties uz šo briesmīgo uzpurni. Varbūt mēs varam to noņemt?