Lauva , ragana un drēbju skapis

Iestājās dziļš klusums, un parādījās gaišs mēness. Ja arī jūs tur atrastos, tad spilgtajā mēness gaismā noteikti ievē­rotu vecu celmu un milzīgu laukakmeni. Lai gan, ieskato­ties ciešāk, jums rādītos kas dīvains — jūs nodomātu, ka celms līdzinās mazam, resnam, sakumpušam vīriņam. Bet, ja jūs vērotu ilgi un pacietīgi, tad redzētu, ka celms pieiet pie akmens un akmens pieceļas un sāk runāt ar celmu, jo īstenībā celms un laukakmens bija punduris un Ragana. Viņa spēja katru, ko vien gribēja, un arī sevi pārvērst par jebko. Kad Raganai izsita nazi no rokām, viņa neapjuka, bet pārvērta sevi un punduri. Arī burvju zizlis bija palicis pie viņas — tātad drošībā.

Kad nākamajā rītā bērni pamodās — viņi bija teltī gulējuši uz veselas spilvenu grēdas —, misis Bebrene vispirms pastāstīja, ka viņu brālis izglābts no Raganas nagiem, jau iepriekšējā vakarā atvests uz nometni un pašlaik sarunājas ar Aslanu. Tūlīt pēc brokastīm viņi izgāja ārā un redzēja, ka Aslans un Edmunds nomaļus no pārē­jiem pastaigājas viens otram blakus pa rasaino zāli. Nav vajadzības stāstīt — un to neviens arī nedzirdēja —, ko Aslans sacīja, tomēr tā bija saruna, kuru Edmunds nekad neaizmirsa. Bērniem tuvojoties, Aslans pagriezās, lai tos sagaidītu.

—  Lūk, jūsu brālis, — viņš sacīja, — un nav nekādas nepieciešamības runāt par to, kas bijis.

Edmunds visiem pēc kārtas paspieda roku un katram lūdza: — Piedod man!

—  Viss kārtībā, — viņi atbildēja.

Pēc tam ikviens gribēja pateikt kaut ko vienkāršu, ikdienišķu, lai apliecinātu, ka atkal ir draugi un atkal viss ir pa vecam, taču neviens nevarēja neko izdomāt. Bērni jau sāka justies neveikli, bet tad kāds no leopardiem tuvojās Aslanam un teica:

—  Ser, ienaidnieka sūtnis lūdz jūs pieņemt viņu audien­cē.

—   Lai nāk tuvāk! — Aslans atbildēja.

Leopards aizgāja un drīz atgriezās ar Raganas punduri.

—  Ko vēlies man paziņot, Zemes Dzīļu dēls? — jautāja Aslans.

—  Nārnijas Karaliene, Vientuļo Salu Imperatore lūdz garantiju, ka viņas dzīvība netiks apdraudēta, ja viņa šeit ieradīsies, — punduris sacīja, — lai runām ar jums par to, kas jūs interesē tikpat daudz kā viņu.

—    Nārnijas Karaliene? Patiesi? — iesaucās misters Bebrs. — Kāda nekaunība!…

—  Mieru, Bebr! — teica Aslans. — Drīz visi tituli tiks atdoti likumīgajiem valdniekiem. Pagaidām par to nestrī­dēsimies. Saki savai pavēlniecei, Zemes Dzīļu dēls, ka es garantēju viņas drošību ar noteikumu, ka viņa atstās savu burvju zizli aiz tā lielā ozola.

Punduris piekrita, un divi leopardi sekoja viņam, lai redzēm, vai noteikums tiek izpildīts.

—  Bet j a nu viņa pārvērš leopardus akmeņos? — Lūsij a čukstēja Pīteram.

Domāju, ka arī leopardiem tas ienāca prātā. Katrā ziņā spalva uz muguras un aste tiem sacēlās stāvus gluži kā kaķiem, ieraugot svešu suni.

— Viss būs kārtībā, — Pīters čukstus atbildēja. —Viņš tos nesūtītu, ja nebūtu pārliecināts par drošību.

Pēc pāris minūtēm Ragana parādījās kalna galā, šķērso­ja klajumu un nostājās pretī Aslanam. Ieraugot viņas seju, Pīteram, Lūsijai un Sjūzenai pār kauliem pārskrēja šermu­ļi — viņi taču redzēja Raganu pirmo reizi. Zvēru vidū bija dzirdama klusa rūkšana. Lai gan spīdēja spoža saule, visiem pēkšņi kļuva auksti. Mierīgi jutās acīmredzot tikai divi — Aslans un pati Ragana. Savādi bija vērot abas se­jas — zeltaino un nāves bālo — tik tuvu blakām. Aslanam tieši acīs Ragana gan nespēja ieskatīties — misis Bebrene tam pievērsa īpašu uzmanību.

—   Starp jums ir nodevējs, Aslan, — Ragana sacīja.

Visi, protams, saprata, ka viņa runā par Edmundu.

Taču pēc visa tā, kas ar zēnu bija noticis, kā arī pēc rīta sarunas ar Aslanu Edmunds par sevi nedomāja un jopro­jām neatrāva skatienu no Aslana. Šķita, ka viņš nepievērsa uzmanību Raganas teiktajam.

—   Nu, un tad? — Aslans atbildēja. — Viņa nodevība nebija vērsta pret jums.

—   Vai jūs esat aizmirsis Noslēpumaino Maģiju? — Ragana jautāja.

—   Pieņemsim, ka esmu aizmirsis, — skumji atbildēja Aslans. — Pastāstiet mums par šo Noslēpumaino Maģiju.

—  Pastāstīt jums? — atkārtoja Ragana, viņas balss kļuva arvien griezīgāka. — Pastāstīt to, kas rakstīts uz šī paša Akmens Galda, pie kura mēs stāvam? Pastāstīt, kas ar zobenu iecirsts Noslēpumu Kalna upurakmeņos? Pastās­tīt, kas iegravēts Aizjūras Imperatora zizlī? Jūs zināt — kopš seniem laikiem Nārnija pakļauta Imperatora Maģijai un saskaņā ar to katrs nodevējs pieder man — tas ir mans

likumīgais laupījums. Par katru nodevību man ir tiesības nogalināt.

—    A-ā, — novilka misters Bebrs. — Tad tāpēc jūs iedomājaties, ka esat karaliene, —jūs bijāt Imperatora bende. Skaidrs.

—  Mieru, Bebr! — klusu ierūkdamies, sacīja Aslans.

—  Tādēļ, — turpināja Ragana, — tas cilvēka radījums ir mans. Viņa dzīvība pieder man, viņa asinis ir mans īpašums.

—   Tad nāc un ņem viņu, — zemā krūšu balsī sacīja vērsis ar cilvēka galvu.