Lauva , ragana un drēbju skapis

— Tas nav nekāds atkusnis, — pēkšņi apstādamies, sacīja punduris. — Tas ir Pavasaris! Ko nu tagad darīsim? Jūsu ziema ir galā. Tas ir Aslana roku darbs.

—Ja kāds vēlreiz pieminēs šo vārdu, nekavējoties tiks nogalināts, — Ragana teica.

Divpadsmita nodaļa pītera pirmā kauja

Kamēr punduris un Baltā Ragana tā runāja, tālu, tālu no viņiem gāja bebri un bērni, nu jau kuro stundu juzdamies k ;i pasakā. Viņi sen bija novilkuši kažokus un pat pārstājuši i its citam sacīt: «Paskaties! Zivju dzenis!» — vai: «Lūk, pulkstenītes!» — vai: «Kas tik jauki smaržo?» — vai: Paklausieties, kā dzied strazds!» Viņi klusēdami baudīja šo svētlaimi, iedami te pa savīlēs pielijušiem, siltiem meža klajumiem, te turoties krūmāju vēsajā ēnā, te atkal pāri plašiem, zaļiem sūnu paklājiem, kur augstu virs galvām savus platos lapu vainagus izpleta slaidās gobas, te cauri /iedošu korinšu un paērkšķu biezoknim, kur gaisā virmoja nomācoši salds aromāts.

Viņi bija tikpat pārsteigti kā Edmunds, redzēdami, ka acu priekšā ziema atkāpjas un pāris stundu laikā aizrit mēneši no janvāra līdz maijam. Viņi taču nezināja (Raga­nai gan tas bija skaidrs), ka tā tam jānotiek, ja Nārnijā atgriezies Aslans. Bet visi zināja, ka nebeidzamo ziemu uzturēja viņas burvju vara un, ja jau sācies pavasaris, tad kaut kas nav īsti kārtībā ar Raganas burvestībām. Bērni saprata, ka tādā atkusnī Ragana nevarēs braukt ar kama­nām. Tādēļ viņi vairs nesteidzās, biežāk apstājās un ilgāk atpūtās. Visi, protams, jau jutās noguruši, bet nebija pār­guruši — viņi tikai gāja lēni, sapņaini un baudīja mieru kā novakarē, kad diena pavadīta svaigā gaisā. Sjūzenai ne­daudz sāpēja noberztais papēdis.

Lielā upe bija palikusi pa kreisi aizmugurē. Lai nokļūtu līdz Akmens Galdam, vajadzēja pagriezties uz dienvidiem, tas ir, vairāk pa labi. Un, ja arī nevajadzētu mainīt virzienu, viņi tik un tā nevarētu iet pa iepriekšējo ceļu — taciņai, pa kuru bērni bija gājuši, jau skalojās pāri ūdens. Upe bija pārplūdusi — brīnišķīga, dzeltena, dārdoša straume gāzās starp abiem krastiem.

Saule laidās uz rietu, kļūdama arvien sārtāka, ēnas izstiepās, un ziedi sāka domāt, vai nav pienācis laiks aizvēr­ties.

—   Nu vairs nav tālu, — sacīja misters Bebrs un kāpa kalnā, kas bija apaudzis ar biezu, atsperīgu sūnu (tik burvīga sajūta nogurušām kājām!) un slaidiem, reti augo­šiem kokiem. Pēc tik garas dienas kāpšana kalnā bija grūta, un viņi elsa un pūta. Lūsija sāka šaubīties, vai sasniegs kalna kori, vēlreiz neatpūtusies, bet nu viņi jau bija galā. Ai, kāds tur pavērās skats!

Viņi stāvēja zaļā klajumā kalna virsotnē, no kuras lejup uz visām pusēm pletās mežs, tikai tieši pretī, uz austru­miem, kaut kas mirdzēja un laistījās.

—  Tas tik ir ko vērts! — nočukstēja Pīters, pagriezda­mies pret Sjūzenu. —Jūra!

Pašā kalna kores vidū atradās Akmens Galds. Tā bija milzīga, drūmi pelēka akmens plātne, kas balstījās uz četriem gareniem akmeņiem. Galds izskatījās ļoti sens — tajā bija iecirstas dīvainas līnijas un figūras, kas, iespējams, bija kādas nezināmas valodas burti. Skatoties uz šīm zī­mēm, pārņēma neaprakstāmas izjūtas. Tad viņi ieraudzīja klajuma malā uzceltu telti. Cik tā bija brīnišķīga, sevišķi tagad, kad uz to krita rietošās saules stari: dzeltena zīda

audums, koši sārtas auklas un ziloņkaula mietiņi, un aug­stu kārts galā vieglajā vējā, kas no tālās jūras pūta viņiem sejā, plandījās karogs, kurā bija attēlots pakaļkājās izslējies sarkans lauva! Pēkšņi pa labi atskanēja mūzika, un pagrie­zušies viņi ieraudzīja to, kura dēļ bija šurp nākuši.

Ap Aslanu bija sastājušies dīvaini radījumi, un viņš stāvēja to vidū. Tur bija koku gari un avotu gari — driādas un najādas, kā mēs tos saucam, — ar stīgu instrumentiem rokās. Lūk, no kurienes plūda mūzika. Augšdaļā viņi bija līdzīgi skarbiem, bet skaistiem milžiem, apakšdaļā — spēcīgiem angļu zirgiem, kas strādā fermās. Tur bija arī vienradzis un vērsis ar cilvēka galvu, un pelikāni, un ērglis, un milzīgs suns. Blakus Aslanam stāvēja divi leopardi — viens turēja kroni, otrs — karogu.

Skatoties uz pašu Aslanu, bebri un bērni nezināja, kā izturēties un ko sacīt. Tie, kas nav bijuši Nārnijā, dažreiz

domā, ka nav iespējams būt labam un briesmīgam reizē. Ja arī bērni kādreiz bija tā domājuši, tad tagad saprata savu kļūdu. Viņi gan mēģināja aplūkot Aslanu, bet sajuta, ka nespēj to izdarīt, un sāka drebēt. Vienīgais, ko viņi pama­nīja, bija zeltainās krēpes un lielās, nopietnās, vērīgās acis.

—   Pieej pie viņa, — čukstēja misters Bebrs.

—   Nē, — atčukstēja Pīters, — jūs pirmais.

—  Nē, vispirms Ādama dēli, pēc tam — dzīvnieki, — tikpat klusu atbildēja misters Bebrs.

—  Sjūzena, — joprojām čukstus sacīja Pīters, — varbūt tu? Dāmām priekšroka.

—  Nē, tu esi vecākais, — iebilda Sjūzena.

Jo ilgāk viņi sačukstējās, jo neveiklāk jutās. Beidzot Pīters saprata, ka viņam jārīkojas pirmajam. Izvilcis zobe­nu sveicienam un steidzīgi pateicis pārējiem: — Sekojiet man! Saņemiet sevi rokās! — viņš piegāja pie Lauvas un sacīja:

—  Mēs esam atnākuši… Aslan.