Lauva , ragana un drēbju skapis

Viņi atkal joņoja uz priekšu. Drīz Edmunds pamanīja, ka sniegs, kas sitās sejā, kļūst aizvien slapjāks. Zēns arī ievēroja, ka pašam vairs tā nesalst. Parādījās migla. Ar katru mirkli tā vairāk sabiezēja, bet gaiss — sasila. Kama­nas slīdēja daudz sliktāk nekā sākumā. Edmunds nodomā­ja, ka ziemeļbrieži laikam noguruši, bet drīz pamanīja, ka tas nav īstais iemesls. Kamanas laiku pa laikam aizķērās un nepārtraukti kratījās, it kā atsizdamās pret akmeņiem. Un, lai gan punduris aizvien stiprāk sita ziemeļbriežus, kama­nas kustējās lēnāk un lēnāk. Visapkārt kaut kas neizprota­mi trokšņoja, bet kamanu čīkstēšana un kratīšanās neļāva Edmundam saklausīt, no kurienes šīs skaņas nāca, līdz beidzot kamanas aizķērās un apstājās. Mirkli valdīja klu­sums. Tagad Edmunds varēja ieklausīties savādajās ska­ņās — dīvainā, maigā guldzēšanā un šalkoņā; tās bija nepazīstamas un reizē pazīstamas skaņas, tās viņš bija dzirdējis agrāk, tikai nevarēja atcerēties, kur. Un pēkšņi… Tā taču šalca tekošs ūdens! Visapkārt tecēja neredzami strautiņi, tie šalca, burbuļoja, mutuļoja, šļakstēja, bet tālu­mā pat šņāca. Sirds viņam salēcās (Edmunds pats gan īsti nesaprata, kādēļ), kad zēns atskārta, ka salam pienācis gals. Pavisam tuvu bija dzirdams «pakš-pakš-pakš!» — sniegs kusa un pilēja no koku zariem. Tuvumā noslīdēja milzīga sniega kupena — un pirmo reizi kopš ierašanās Nārnijā Kdmunds ieraudzīja tumši zaļu egļu zaru. Bet viņam nebija laika ilgāk klausīties un skatīties, jo Ragana sacīja:

—  Ko sēdi, muļķi, acis ieplētis! Kāp ārā un palīdzi!

Edmundam, protams, bija jāklausa. Viņš izkāpa snie­gā — pareizāk sakot, slapjā sniega šķīdonī — un sāka palīdzēt pundurim vilkt kamanas ārā no dubļainās bedres, kurā tās bija iestigušas. Beidzot tas viņiem izdevās, un punduris, nežēlīgi zvetēdams ziemeļbriežus ar pātagu, mēģi­nāja kamanas iekustināt. Viņi pabrauca nelielu gabalu uz priekšu. Sniegs kusa acu priekšā, un šur tur jau parādījās zaļi zāles puduriņi. Ja jūs būtu tikpat ilgi kā Edmunds redzējuši vienu vienīgu sniega baltumu, tad saprastu, kādu prieku sagādā šī zaļā zālīte. Kamanas atkal apstājās.

—  Jūsu augstība, — sacīja punduris. — Tādā atkusnī mēs nevaram braukt kamanās.

—  Tad iesim kājām, — atbildēja Ragana.

—   Mēs viņus nekad nepanāksim, — norūca punduris. — Viņi mums ir tālu priekšā.

—  Kas tu man esi — padomdevējs vai vergs? —jautāja Ragana. — Dari, ko tev liek! Sasien šim cilvēka radījumam rokas uz muguras un turi virves galu. Ņem pātagu. Pār­griez iejūgu — ziemeļbrieži paši atradīs ceļu mājup.

Punduris izpildīja pavēles un pēc pāris minūtēm Ed­mundu ar sasietām rokām dzina uz priekšu, cik ātri vien

viņš spēja paiet. Kājas iestiga sniega šķīdonī, dubļos un slapjajā zālē, un katru reizi, kad zēns paklupa, punduris viņu nolamāja vai uzsita ar pātagu. Ragana gāja pundurim pa pēdām, nemitīgi atkārtodama:

— Ātrāk! Ātrāk!

Ar katru mirkli zaļie laukumiņi kļuva lielāki, bet snie­ga — mazāk. Ik pa brīdim kāds koks nokratīja sniega segu. Un drīz, lai kur apstājās skatiens, balto siluetu vietā varēja redzēt egļu tumšo zaļumu vai ozolu, dižskābaržu un gobu melni durstīgos zarus. Tad migla no baltas pārvērtās zeltainā un drīz pazuda pavisam. Pasakaini saules stari lauzās cauri mežam, un starp koku galiem varēja saskatīt zilas debesis.

Drīz notika vēl brīnumainākas lietas. Iznākot meža klajumā, kur auga sudrabaini bērzi, Edmunds ievēroja, ka zeme visapkārt klāta ar maziem, dzelteniem ziediņiem — ināllēpēm. Ūdens burbuļoja aizvien skaļāk un skaļāk. Nu jau viņi šķērsoja upīti. Tās pretējā krastā auga sniegpulkstenītes.

—Kusties, kusties, neskaties!—sacīja punduris, redzē­dams, ka Edmunds pagriezis galvu, lai palūkotos uz zie­diem, un nežēlīgi parāva virvi.

Bet tas, protams, neliedza Edmundam vērot apkārt notiekošo. Jau pēc piecām minūtēm viņš ieraudzīja kroku­sus — tie auga ap veca koka saknēm — zeltaini, purpursarkani un balti. Tad uzvirmoja skaņas, vēl daudz jaukākas par ūdens burbuļošanu, — pie pašas taciņas, pa kuru viņi gāja, koka zarā pēkšņi iečivinājās putns. Kādā attālākā kokā tam atbildēja cits. Un tad, it kā tas būtu bijis signāls, no visām pusēm atskanēja čivināšana un vīterošana, vienā brīdī — pat treļļi, un vēl pēc piecām minūtēm viss mežs bija putnu mūzikas pārņemts. Visur bija putni, tie sēdās zaros, lidinājās virs galvas, ķīvējās un līga mieru, saglauda spalvas ar knābjiem.

— Ātrāk! Ātrāk! — kliedza Ragana.

No miglas vairs nebija ne vēsts. Debesis kļuva aizvien zilākas un zilākas, laiku pa laikam parādījās balti mākoņi. Plašajos meža klajumos ziedēja prīmulas. Sacēlās viegls vējš, koka zari sašūpojās, ūdens lāses pilēja lejup, un gājēji sajuta vēsu, burvīgu aromātu. Kokiem sāka plaukt lapas. Lapegles un bērzi kļuva zaļi, bet dzeltenās akācijas — zeltainas. Dižskābaržiem drīz izplauka maigas, caurspīdī­gas lapiņas. Kad ceļotāji gāja zem kokiem, pat saules gaisma cauri tiem likās zaļa. Pāri takai aizlidoja bite.