Lauva , ragana un drēbju skapis

—Muļķis, — Ragana atteica, un nežēlīgs smīns izkrop­ļoja viņas lūpas, — vai tu patiesi domā, ka tavs pavēlnieks spēj ar varu atņemt man likumīgās tiesības? Viņš pietieka­mi iabi zina, ko nozīmē Noslēpumainā Maģija. Viņš zi­na — ja es nesaņemšu asinis, kā Likumā sacīts, visu Nārniju aprīs uguns un ūdens.

—    Tā patiesi ir patiesība, — piekrita Aslans, — es nenoliedzu.

—   Ai, Aslan, — Sjūzena čukstēja Lauvam ausī, — vai mēs nevaram… es gribu sacīt, jūs viņu neatdosiet, ja? Vai mēs nevaram kaut ko darīt pret Noslēpumaino Maģiju? Varbūt jūs varat uz to iedarboties?

—    Iedarboties uz Imperatora Maģiju? — pārjautāja Aslans un, saraucis pieri, pagriezās pret meiteni. Neviens vairs neuzdrīkstējās viņam ko jautāt.

Edmunds visu laiku stāvēja blakus Aslanam, vērodams Lauvu. Viņam trūka elpas. Zēns domāja, vai viņam kas jāsaka, bet drīz saprata, ka no viņa gaida tikai vienu: darīt to, ko liks.

—    Atkāpieties atpakaļ, — pavēlēja Aslans, — gribu runāt ar Raganu divatā!

Visi paklausīja. Cik tas bija briesmīgi — gaidīt un lauzīt galvu, par ko gan pusbalsī Lauva un Ragana tik dedzīgi sarunājas!

—   Ak, Edmund! — sacīja Lūsija un sāka raudāt.

Pīters stāvēja ar muguru pret pārējiem, skatīdamies

tālajā jūrā. Bebri, galvas noliekuši, turēja viens otra ķepu. Kentauri nemierīgi mīņājās. Galu galā visi norima. Kļuva dzirdamas pat visklusākās skaņas — kamenes dūkšana, putnu balsis tālu mežā un lapu čabēšana vējā. Bet Aslana un Raganas saruna joprojām turpinājās.

Beidzot visi izdzirda Aslana balsi. — Jūs varat nākt atpakaļ, —viņš teica. — Es visu nokārtoju. Viņa atsakās no tiesībām uz jūsu brāļa asinīm.

Pāri klajumam pāršalca atvieglojuma nopūta, it kā visi būtu aizturējuši elpu un tikai tagad atsāktu elpot. Tad visi reizē sāka runāt. Raganas seja staroja ļaunā priekā, viņa pagriezās, lai dotos prom, bet pēkšņi apstājās un vaicāja:

—   Bet kā lai es zinu, ka solījums tiks pildīts?

—   Haa-a-rr! — ierēcās Aslans, pieceldamies pakaļkā­jās. Viņa rīkle kļuva platāka un platāka, rēciens — skaļāks un skaļāks, un Ragana, izbrīnā pavērusi muti, sacēla svār­kus un metās prom, ko kājas nesa.

Četrpadsmita nodaļa raganas triumfs

Tikko Ragana bija aizskrējusi, Aslans sacīja:

—   Mums tūliņ jāiet no šejienes projām, šī vieta tiks izmantota citiem nolūkiem. Šovakar uzcelsim nometni pie Berūnas brasla.

Ikviens, protams, vai mira aiz ziņkārības uzzināt, kā viņš vienojies ar Raganu, bet Lauva joprojām izskatījās bargs, visiem ausīs vēl skanēja viņa draudīgais rēciens, un tāpēc neviens neuzdrošinājās neko jautāt.

Pēc maltītes, ko visi ieturēja kalna galā zem klajas debess, jo saulē rasa jau bija nožuvusi, viņi nojauca teltis un savāca mantas. Jau priekšpusdienā viņi nesteidzīgi devās ziemeļaustrumu virzienā, jo līdz Berūnas braslam tālu nebija jāiet.

Ceļojuma sākumā Aslans paskaidroja Pīteram kaujas plānu.

—   Tiklīdz Ragana pabeigs savus darbus pie Akmens Galda, — viņš sacīja, — viņa ar savu komandu droši vien atkāpsies uz pili un gatavosies aplenkumam. Iespējams, ka tev izdosies viņu aizturēt ceļā, varbūt arī ne.

Tad Aslans izstāstīja divus kaujas plānus: vienu — ja nāksies cīnīties ar Raganu un viņas piekritējiem mežā; ot­ru —ja būs jāuzbrūk pilij. Viņš deva Pīteram neskaitāmus padomus, kā vadīt kara operācijas, piemēram: «Tev jāiz­vieto kentauri tur un tur,» — vai: «Tev jāsūta izlūki, lai pārliecinātos, vai viņa nedara to un to.»

Beidzot Pīters jautāja:

—   Bet jūs būsiet ar mums, Aslan?

—To es nevaru apsolīt, — atbildēja Lauva un turpināja viņu pamācīt.

Ceļojuma beigu daļu Aslans pavadīja kopā ar Sjūzenu un Lūsiju. Viņš gandrīz neko nerunāja un izskatījās ļoti bēdīgs.

Vēl bija tikai pēcpusdiena, kad viņi nonāca vietā, kur ieleja kļuva plata un upe — sekla. Tas bija Berūnas brasls, un Aslans lika apstāties šajā upes krastā. Pīters iebilda:

—   Vai mums nevajadzētu celt nometni pretējā upes krastā? Ja nu Ragana pēkšņi uzbrūk naktī?

Aslans, šķiet, aizdomājies par ko citu, satrūkās, sapuri­nāja krēpes un jautāja:

—  Ko tu teici?

Pīters atkārtoja savas aizdomas.

—    Nē, — Aslans tikko dzirdami atbildēja. — Nē. Šonakt viņi neuzbruks.

Tad dziļi nopūtās un piebilda:

—   Tas labi, ka tu par to iedomājies. Kā īsts karavīrs. Tikai šoreiz tam nav nozīmes.

Visi sāka celt nometni. Aslana noskaņojums tajā vakarā ietekmēja visus pārējos. Pīters, iedomājoties vien, ka nāk­sies cīnīties vienam pašam, bija satriekts; zēns nebija gaidījis, ka Aslans varētu viņus pamest. Vakariņas tika ieturētas, nepārmijot ne vārda. Visi juta, cik ļoti šis vakars atšķīrās no iepriekšējā un pat no šī rīta. It kā labie laiki, vēl īsti neiesākušies, būtu jau pagājuši.

Skumjā sajūta tik ļoti ietekmēja Sjūzenu, ka, nolikusies gulēt, viņa nekādi nevarēja aizmigt. Meitene grozījās no viena sāna uz otru, skaitīja līdz simtam, līdz izdzirda, ka Lūsija tumsā viņai blakus smagi nopūšas.

—  Vai arī tu nevari aizmigt? — vaicāja Sjūzena.

—   Nē, — atbildēja Lūsija. — Es domāju, ka tu guli. Paklau, Sjūzen!

—   Nu?

—  Man ir briesmīga priekšnojauta, ka mūs gaida liela nelaime.