Lauva , ragana un drēbju skapis

Bet Karaliene, nepievērsdama vairs zēnam uzmanību, sasita plaukstas. Tūdaļ parādījās tas pats punduris, ko Kdmunds jau pazina.

—  Sagatavo kamanas, — Ragana pavēlēja, — bet ņem iejūgu bez zvārguļiem!

.

Desmita nodaļa burvju vara sāk izgaist

Tagad mums laiks atgriezties pie mistera un misis Bebriem un trim bērniem. Tiklīdz misters Bebrs bija pateicis: — Nedrīkstam zaudēt ne mirkli, — visi sāka vilkt mugurā kažokus, vienīgi misis Bebrene veikli pacēla no grīdas vairākus maisus, nolika tos uz galda un sacīja:

—  Nu, mister Bebr, noņem šķiņķa gabalu. Te būs tēja, cukurs un daži sērkociņi. Būtu labi, ja kāds man pasniegtu divus trīs maizes klaipus, tie ir māla podā, tur stūrī.

—   Ko jūs darāt, misis Bebrene? — iesaucās Sjūzena.

—    Gatavoju katram savu maisu, mīļumiņ, — vienā mierā atbildēja misis Bebrene. —Vai tu tiešām domā, ka var doties tālā ceļā bez pārtikas?

—  Bet mums nav laika! — iebilda Sjūzena, pogādama i iet kažoka apkakli. — Ragana te var ierasties kuru katru bridi.

—  Es saku to pašu, — piebalsoja misters Bebrs.

—  Nerunā niekus! — sieva viņu apsauca. — Padomā labi, mister Bebr. Viņa šeit nevar būt agrāk kā pēc minū­tēm piecpadsmit.

—  Vai mums nav svarīgi apsteigt viņu, — iejautājās I 'Iters, — un nonākt pie Akmens Galda pirmajiem?

—Jūs, misis Bebrene, esat piemirsusi, — sacīja Sjūze­na, — tiklīdz Ragana te ieradīsies un ieraudzīs, ka esam ļirom, viņa dzīsies mums pakaļ vislielākajā ātrumā.

—  Tas tiesa, — piekrita misis Bebrene, — taču mēs nevaram nokļūt pie Akmens Galda pirmie, jo viņa brauks ar kamanām, bet mēs iesim kājām.

—    Tātad… mums nav nekādu cerību? — Sjūzena uztraucās.

—  Nomierinies, mīļumiņ… Vai nomierinājies? —mi­sis Bebrene apvaicājās. — Izņem labākno atvilktnes vairā­kus tīrus kabadakatiņus… Protams, ka viss vēl nav zudis. Mēs nevaram tur nokļūt pirms viņas, bet varam paslepus doties uz turieni pa tādiem ceļiem, kurus viņa nezina. Es ceru, ka mums tas izdosies.

—  Tev taisnība, misis Bebrene, — piekrita vīrs. — Bet nu gan mums laiks doties prom.

—   Arī tu sāc uztraukties, mister Bebr, — sacīja viņa sieva. — Ejam! Tagad viss ir kārtībā. Katram pa maisam, mazākais vismazākajai — tev, mīļumiņ, — viņa piebilda, paskatīdamās uz Lūsiju.

—   Ak, žiglāk ejam prom! — mudināja Lūsija.

—    Esmu jau tikpat kā sagatavojusies iet, — atbildēja misis Bebrene un ļāva, lai vīrs uzvelk viņai kājās zābakus. — Šujmašīnu laikam būs grūti nest?

—Jā, grūti gan, — piekrita misters Bebrs. — Tā ir ļoti smaga. Ceru, tu netaisies pa ceļam šūt.

—   Es nevaru samierināties pat ar domu, ka Ragana to aiztiks, — teica misis B ebrene,—un varbūt vēl salauzīs vai nozags.

—    Ak, lūdzu, lūdzu, pasteidzieties! — visi trīs bērni reizē skubināja.

Beidzot visi izgāja ārā, un misters Bebrs aizslēdza dur­vis. — Tas Raganu nedaudz aizkavēs, — viņš noteica, un viņi ar pārtikas maisiem uz muguras devās ceļā.

Vairs nesniga, un bija parādījies mēness. Viņi gāja cits aiz cita — pa priekšu misters Bebrs, aiz viņa — Lūsija, tad Pīters un Sjūzena, bet gājienu noslēdza misis Bebrene. Misters Bebrs veda viņus pāri dambim līdz upes labajam krastam, un tad pa tikko manāmu taciņu, spraukdamies cauri upmalā augošajiem krūmiem, viņi gāja uz priekšu. Abpus upei, mēness gaismā mirdzēdami, pacēlās stāvi krasti.

—   Labāk, cik vien tas iespējams, turēties krasta tuvu­mā, — viņš sacīja. — Ragana brauks pa augšu, jo ar kamanām te nevar tikt.

Priekšā pavērās brīnišķīga dabas ainava, par kuru varē­tu jūsmot, sēžot pie loga ērtā atpūtas krēslā, un Lūsija arī sākumā jūsmoja. Bet viņi gāja ilgi, ilgi, un maiss, ko nesa meitene, kļuva arvien smagāks un smagāks. Lūsija sāka

I >ai Joties, vai spēs izturēt. Viņa vairs neskatījās uz sasalušās upes gaišo mirdzumu, uz kuplajām sniega cepurēm koku galotnēs, uz lielo, žilbinošo mēnesi un neskaitāmajām /.vaigznēm. Vienīgais, ko viņa tagad redzēja, bija mistera Bebra īsās kājeles, kas cilājās pa sniegu — tip-tip-tip! — viņai pa priekšu, un likās, ka tās nekad neapstāsies. Tad mēness pazuda un atkal sāka snigt. Lūsija bija tiknogurusi, ka gāja gandrīz aizmigusi. Pēkšņi viņa ievēroja, ka misters Bebrs nogriezās no upes pa labi un veda viņus pa ļoti stāvu krastu krūmu biezoknī. Nokratījusi snaudu, meitene ievē­roja, ka pašā upes krastā misters Bebrs pazūd alā, kas zem krūmiem bija tik labi nomaskēta, ka to nebija iespējams pamanīt, nepieejot pavisam klāt. Taču Lūsija visu īsti saprata tikai tad, kad no alas ārā rēgojās vairs tikai viņa īsā, platā aste.

Meitene tūdaļ pieliecās un rāpās viņam līdzi. Aizmugu­rē viņa dzirdēja klusu elšanu, un vēl pēc brīža visi pieci jau bija iekšpusē.

— Kur mēs atrodamies? — jautāja Pīters nogurušā, bālā balsī (es cem, jūs saprotat, ko es domāju, nosaukdams balsi par «bālu»).

—Tā ir sena slēptuve, kurā bebri grūtos laikos vienmēr slēpušies, — atbildēja misters Bebrs, — šī vieta nevienam nav zināma. Te nav pārāk ērti, bet mums pāris stundu jāpaguļ.