Lauva , ragana un drēbju skapis

na pret citiem izturētos tikpat laipni kā pret Edmundu, un viņš sev iestāstīja — vai, pareizāk sakot, gribēja iestāstīt —, ka viņa neko ļaunu brālim un māsām neizdarīs. «Tāpēc visi,» viņš pats sev sacīja, «kas par Raganu runā ļaunu, ir viņas ienaidnieki, un, iespējams, puse no tā nav taisnība. Pret mani viņa izturējās ļoti mīļi, katrā ziņā labāk nekā pārējie. Es domāju, ka viņa ir likumīga karaliene. Labāklai valda viņa, nevis tas briesmonis Aslans!» Tā Edmunds attaisnoja savu rīcību. Tas nebija īsti godīgs attaisnojums, jo sirds dziļumos viņš nojauta, ka Baltā Ragana ir ļauna un nežēlīga.

Tikai izgājis ārā un ieraudzījis, ka snieg, zēns attapās, ka bebru mājiņā atstājis savu kažoku. Skaidrs, vairs nebija iespējams iet atpakaļ un paņemt to. Vēl viņš ievēroja, ka sāk jau krēslot, jo, kad viņi sēdās pie galda pusdienot, pulkstenis rādīja trīs un ziemas dienas ir īsas. Par to viņš nebija iedomājies, bet ko nu vairs. Edmunds sacēla apkakli un sāka brist pa dambi pāri upei uz tās attālo krastu. Par laimi, kājas vairs tā neslīdēja, jo bija sakritusi bieza sniega kārta.

Vieglāk nekļuva arī tad, kad viņš beidzot sasniedza krastu. Ar katru brīdi aizvien vairāk satumsa, sniegpārslas krita sejā, un viņš neredzēja pat trīs soļus uz priekšu. Arī ceļa nebija. Viņš grima dziļās sniega kupenās, slīdēja uz aizsalušām peļķēm, klupa pret kritušiem kokiem, ievēlās dziļos grāvjos, nobrāza kājas pret akmeņiem. Zēns bija izmircis, nosalis un viscaur vienos zilumos. Visapkārt valdīja baiss klusums, un viņš jutās bezgala vientuļš. Taisnību sakot, man liekas, ka viņš tomēr būtu atteicies no sava plāna, atgriezies un salīdzis mieru ar brāli un māsām, ja prātā pēkšņi neienāktu doma: «Kad kļūšu par Nārnijas karali, pirmais, ko darīšu — likšu izbūvēt kārtī­gus ceļus.» Un tad Edmunds, protams, aizsapņojās par to, ko vēl izdarīs, kļūdams par karali. Šīs domas viņu uzmundrināja. Kad Edmunds bija galīgi izlēmis, kāda būs viņa pils un cik mašīnu viņam piederēs, un kāds izskatīsies personiskais kinoteātris, un kur tiks būvētas dzelzceļa līnijas, un kādus likumus viņš izdos pret beb­riem un dambjiem, kad līdz pēdējam sīkumam bija apdo­māts plāns, kā neļaut Pīteram vazāt viņu aiz deguna, laiks mainījās. Vispirms pārstāja snigt, tad sacēlās vējš un kļuva ļoti auksts. Mākoņi izklīda, un parādījās mēness. Tas bija pilnmēness, un tapa gaišs kā dienā, viņu mazliet mulsināja tikai tumšās ēnas baltajā sniegā.

Edmunds nekad nebūtu atradis īsto ceļu, ja nespīdētu mēness. Tas parādījās tieši tad, kad viņš bija nonācis pie nelielās upītes (jūs atceraties — viņš to ieraudzīja, kad bērni gāja pie bebriem), kas nedaudz tālāk ietecēja lielajā upē. Edmunds pagriezās un sāka iet gar tās krastu. Ieleja, pa kuru tecēja mazā upīte, bija daudz stāvāka un akmeņai­nāka, vairāk aizaugusi ar krūmiem nekā tā, kuru viņš tikko bija atstājis. Pa tumsu zēns nespētu te iet.

Edmunds bija izmircis līdz ādai, jo, lai tiktu uz priekšu, viņam bija jāliecas zem krūmiem un sniegs no zariem gāzās uz muguras. Katru reizi, kad tas notika, Edmunds ar pieaugošu naidu domāja par Pīteru — it kā brālis būtu pie visa vainīgs!

Beidzot ieleja kļuva platāka un vairs nebija tik stāva. Un tad pretējā krastā — pavisam netālu, nelielā līdzenumā starp diviem kalniem, —viņš ieraudzīja pili. Tā, protams, bija Baltās Raganas pils, mēness gaismā labi saskatāma. Patiesi īsta pils! Likās, tā celta no vieniem vienīgiem tornīšiem, kas izgreznoti ar garām smailēm, asām kā adatas. Tornīši atgādināja milzīgas jokdaru vai burvju cepures. Tie spīdēja mēness gaismā, un to garās ēnas noslēpumaini izstiepās sniegā. Edmundam kļuva baisi.

Bet bija jau par vēlu griezties atpakaļ. Viņš šķērsoja aizsalušo upi un tuvojās pilij. Visapkārt valdīja miers un klusums. Pat viņa paša soļi tikko uzsnigušajā sniegā nebija dzirdami. Gribēdams sameklēt durvis, zēns gāja apkārt pilij. Beidzot pašā attālākajā sienā viņš ieraudzīja milzīgu arku. Varenie dzelzs vārti bija līdz galam vaļā.

Edmunds piezagās pie arkas un paskatījās pils pagal­mā — viņam sirds vai pamira. Turpat aiz vārtiem mēness gaismā laistījās milzīgs lauva, pieplacis pie zemes, gluži kā sastindzis pirms lēciena. Edmunds arkas ēnā drebošiem ceļgaliem, ne dzīvs, ne miris stāvēja tikilgi, ka zobi noteikti sāktu klabēt no aukstuma, ja tie jau neklabētu no bailēm. Es nezinu, cik ilgi viņš tā trīcēja, bet zēnam pašam likās, ka veselu mūžību.