Lauva , ragana un drēbju skapis

Tagad visi, izņemot Edmundu, pilnīgi uzticējās Beb­ram, un visi, pat Edmunds, bija ļoti priecīgi, dzirdot vārdu «pusdienas». Bērni veikli sekoja savam jaunajam drau­gam, kurš viņus apmēram stundu veda pa vistumšākajiem meža biezokņiem tik pārsteidzošā ātrumā, ka viņi tikko spēja tam tikt līdzi. Visi bija bezgala piekusuši un izsalkuši. Pēkšņi mežs kļuva retāks un ceļš virzījās strauji lejup. Pēc mirkļa viņi jau bija zem klajas debess — joprojām spīdēja saule, un acu priekšā pavērās brīnumjauks skats.

Viņi stāvēja stāvas, šauras ielejas malā, pa kuru tecēja — pareizāk sakot, varētu tecēt, ja nebūtu aizsalusi, — diezgan plata upe. Tieši zem viņiem pāri tai bija uzcelts dambis. Kad bērni to ieraudzīja, viņi uzreiz atcerējās, ka bebri vienmēr būvē dambjus, un bija pārliecināti, ka šo ir uzcēlis misters Bebrs. Viņi pamanīja arī kautrīgu izteiksmi tā acīs — tāda mēdz būt cilvēkam, kad tas citiem rāda paša stādītu dārzu vai lasa priekšā pašsacerētu stāstu. Pieklājība prasīja, lai Sjūzena pateiktu:

—   Kāds burvīgs dambis!

Šoreiz misters Bebrs neklusināja viņu, bet tikai teica:

—  Ko jūs, tas tāds nieks vien ir! Tāds nieks vien! Un darbs vēl nav īsti pabeigts!

Virs dambja vajadzēja būt dziļam upes līcim, bet tagad tur pletās līdzena, tumšzaļa ledus virsma. Aiz dambja, zemu lejā, mirguļoja ledus, tikai tas nebija gluds, likās — sakulto ūdeni pēkšņi skāris sals. Un tur, kur agrāk strūklas šļākušās pāri dambim, tagad mirdzēja lāsteku siena — gluži kā ziedu vītnes un sniegbalti vainagi. Pašā dambja vidū stāvēja mājiņa, kas atgādināja lielu bišu stropu, pa jumta spraugu kūpēja dūmi, uzreiz likdami domāt par pusdienām.

To redzēja visi, taču Edmunds pamanīja vēl ko citu. Nedaudz tālāk upē ieplūda kāda sīka straumīte, aizlocīda­mās pa ieleju. Skatīdamies uz to pusi, Edmunds ievēroja divus nelielus kalnus un bija gandrīz pārliecināts, ka tie ir tie paši, kurus viņam rādīja Baltā Ragana, kad viņi šķīrās pie laternu staba. Tas nozīmē, ka starp šiem kalniem, kas atrodas tikai kādu pusjūdzi no šejienes, stāv viņas pils. Zēns atcerējās rahadukumu un to, ka viņš kļūs par karali. «Interesanti, ko par to teiks Pīters?» Edmunds klusībā prātoja, tad viņam galvā iešāvās briesmīgi nodomi.

—  Klāt esam, — sacīja misters Bebrs, — rādās, ka misis Bebrene mūs jau gaida. Nāciet man līdzi! Ejiet uzmanīgi, lai nepaslīd kāja!

Dambja augšdaļa bija pietiekami plata, lai to varētu pāriet, tomēr cilvēkiem tas bija grūti izdarāms, jo viss bija apledojis un, kaut gan sasalušais dīķis vienā pusē atradās līmenī ar dambi, otrā pusē bija stāvs kritums lejup uz upi.

Tā viņi gāja cits aiz cita, sekodami misteram Bebram, līdz sasniedza dambja vidu, no kurienes varēja tālu redzēt gan augšup, gan lejup pa upi. Nonākuši pašā vidū, viņi atradās bebru mājas durvju priekšā.

—   Klāt esam, misis Bebrene, — sacīja misters Bebrs, — es viņus atradu. Re, kur viņi — Ādama dēli un Ievas meitas!

Un viņi visi iegāja iekšā.

Pirmais, ko Lūsija sadzirdēja, bija klusa klaudzēšana, un pirmais, ko meitene ieraudzīja, bija labsirdīga, veca bebrene, kas ar diegu mutē sēdēja pie šujmašīnas un kaut ko cītīgi šuva. Tātad tas bija šujmašīnas troksnis. Līdzko bērni ienāca, viņa pārtrauca šūt un piecēlās.

—  Beidzot jūs esat atnākuši! — viņa iesaucās, pastiep­dama savas krunkainās ķepas. — Beidzot! Kas to būtu domājis, ka es piedzīvošu šo dienu! Kartupeļi vārās, tēj­kanna svelpj savu svelpjamo un… mister Bebr, esiet tik labs un sagādājiet mums svaigas zivis!

—  To es izdarīšu, — sacīja misters Bebrs un izgāja no mājas. Pīters sekoja viņam. Abi devās pa dziļā upes līča ledu līdz kādam āliņģim, ko Bebrs ar savu cirvīti katru dienu izcirta no jauna. Viņi bija paņēmuši līdzi spaini. Misters Bebrs apsēdās āliņģa malā — aukstums viņu, šķiet, nemaz neuztrauca — un cieši tajā skatījās, te pēkšņi iegrū­da āliņģī ķepu, un Pīters nespēja ne attapties, kad dka izvilkta brīnišķīga forele. Tad vēl viena, vēl viena, līdz spainis bija pilns.

Tikmēr meitenes palīdzēja misis Bebrenei: viņas pie­pildīja tējkannu, uzklāja galdu, sagrieza maizi un ielika cepeškrāsnī šķīvjus, lai tie sasiltu, un pielēja milzīgu krūzi .1 r alu misteram Bebram no mucas, kas stāvēja kaktā, uzlika pannu uz uguns un uzkarsēja taukus. Lūsija nodomāja, ka bebriem ir ļoti omulīga mājiņa, bet tā pilnīgi atšķīrās no mistera Tamnusa alas. Te nebija ne grāmatu, ne gleznu, bet gultu vietā — sienā iebūvētas lāviņas, gluži kā uz kuģa. I'ie griestiem karājās šķiņķa gabali un sīpolu virtenes, pie sienas rindojās gumijas zābaki un vaskadrānas lietusmēte­li, un cirvji, un dzirkles, un lāpstas, un mūrnieka ķelles, un abras kaļķu javas iejaukšanai, un makšķeres, un tīkli, un maisi. Un galdauts — tiesa, ļoti tīrs — bija no raupja iiudekla.

Tikko cepešpannā izkusušie tauki sāka čurkstēt, ienāca l'īters un misters Bebrs ar iztīrītām zivīm. Vai varat iedomāties, cik garšīgi cepoties smaržoja svaigās zivis un t ik ļoti izsalkuši jutās bērni?

Misters Bebrs beidzot sacīja: — Tūliņ būs gatavs.