Lauva , ragana un drēbju skapis

Viņš atvēra drēbju skapja durvis. Visi četri cits pēc cita žigli ierausās iekšā un, smagi elsodami, satupās tumšajā skapī. Pīters tikai pievēra durvis, jo viņš — kā jau katra saprātīga būtne — zināja, ka nekādā ziņā nedrīkst ieslēgt sevi skapī.

Sestā nodaļa Uz mežu

—   Kaut ātrāk Makredija vestu šos cilvēkus prom, — Sjūzena noteica, — es jau esmu gluži sastingusi!

—   Un kā smird pēc naftalīna! — sacīja Edmunds.

—  Droši vien kažoku kabatas piebērtas pilnas ar nafta­līnu, lai aizbaidītu kodes, — teica Sjūzena.

—  Man kaut kas duras mugurā, — Pīters iesaucās.

—   Un kāds aukstums! — Sjūzena piebilda.

—Jā, auksts, es pat nemanīju, — Pīters brīnījās, — un arī slapjš, velns parāvis! Kas tad tas? Es sēžu uz kaut kā mitra. Un ar katru mirkli kļūst arvien slapjāks.

Viņš ar grūtībām piecēlās kājās.

—  Līdīsim ārā, — teica Edmunds, — viņi ir aizgājuši.

— Oho! — pēkšņi iesaucās Sjūzena. Visi apvaicājās, kas noticis.

—     Man aiz muguras ir koks, — Sjūzena sacīja. — Paskatieties! Gaisma… tur, priekšā…

—  Tev taisnība, — piekrita Pīters, — skatieties šurp… un šeit… Visapkārt koki! Bet tas slapjums zem kājām ir sniegs. Jā, ja nemaldos, mēs patiesi esam nonākuši Lūsijas mežā.

Tagad par to vairs nebija šaubu: visi četri bērni stāvēja meža vidū, samieguši acis ziemas dienas spožajā gaismā. Aizmugurē — kažoki, priekšā — apsniguši koki.

Pīters tūdaļ pagriezās pret Lūsiju.

—  Piedod, ka es tev neticēju, — viņš sacīja. — Es ļoti nožēloju. Līgsim mieru?

—  Protams, — Lūsija piekrita, un viņi paspieda viens otram roku.

—   Un ko mēs tagad darīsim? — jautāja Sjūzena.

—    Ko darīsim? Skaidrs, ko darīsim, — teica Pīters,

—   izpētīsim mežu.

—    Uh! — drebinājās Sjūzena, mīņādamās uz vietas.

—   Briesmīgi salst. Varbūt uzvilksim šos kažokus?

—   Tie nepieder mums, — domīgi atbildēja Pīters.

—  Bet neviens neko neteiks, — iebilda Sjūzena, — un mēs taču nenesam tos ārā no mājas, mēs nenesam tos ārā pat no skapja.

—  Tas man neienāca prātā, — piekrita Pīters. — No šī viedokļa tev, protams, taisnība. Neviens nevarēs pārmest, ka esi nočiepusi kažoku, ja ārā no skapja to nebūsi ņēmusi. Un visa šī zeme acīmredzot atrodas drēbju skapī.

Viņi tūdaļ īstenoja Sjūzenas saprātīgo plānu. Kažoki bija par lieliem, tie sniedzās viņiem līdz papēžiem un līdzinājās karaliskām mantijām. Bērniem uzreiz kļuva siltāk, un, aplū­kodami cits citu, viņi nosprieda, ka jaunie tērpi labi piestāv un lieliski iekļaujas apkārtējā dabas ainavā.

—Mēs varam tēlot Arktikas pētniekus, — sacīja Lūsija.

—   Arī bez tēlošanas te būs diezgan daudz interesan­ta, — novilka Pīters, vezdams māsas un brāli meža dziļu­mā. Tumši, smagi mākoņi aizsedza debesis, un likās, ka sāks snigt vēl pirms nakts iestāšanās.

—   Paklau! — pēkšņi ieminējās Edmunds. —Ja mēs gribam nonākt pie laternas staba, vai mums nevajadzētu pagriezties nedaudz pa kreisi?

Viņš uz mirkli bija piemirsis izlikties, ka nokļuvis šeit pirmoreiz. To pateicis, Edmunds gan uzreiz saprata, ka pats sevi nodevis. Visi apstājās un cieši raudzījās brālī. Pīters nosvilpās.

—  Tātad tu tomēr te esi bijis, — viņš sacīja, — toreiz, kad Lū teica, ka satikusi tevi mežā… un tu vēl pierādīji, ka viņa melo.

Iestājās kapa klusums.

—  Kāds indīgs, mazs nekrietnelis… — Pīters iesāka, tad paraustīja plecus un apklusa. Te patiesi vairs nebija ko sacīt, un visi četri atkal devās ceļā. Bet Edmunds klusībā nodomā­ja: «Nekas, gan es jums atriebšos, iedomīgie pūšļi!»

—   Un tomēr — uz kurieni mēs dodamies? — jautāja Sjūzena, lai mainītu sarunas tematu.

—    Es domāju, ka Lūsijai jābūt mūsu pavadonei, — Pīters ieteica. — Viņa to ir pelnījusi. Uz kurieni tu mūs vedīsi, Lū?

—Varbūt apciemosim misteru Tamnusu? —piedāvāja Lūsija. — Viņš ir tas simpātiskais fauns, par kuru es jums stāstīju.

Visi piekrita un ātri soļoja uz priekšu. Lūsija izrādījās laba pavadone. Sākumā viņa baidījās, ka neatcerēsies ceļu, bet tad viņa pazina dīvaini izliekošos koku, tad — celmu, un tā pamazām viņi nonāca līdz vietai, kur zeme kļuva nelīdzena, un tālāk pa nelielu ieleju aizgāja līdz pat mistera Tamnusa alas durvīm. Bet te viņus gaidīja nepatīkams pārsteigums.

Durvis bija izlauztas no eņģēm un sasistas gabalos, alā — tumšs un auksts, mitrais gaiss sastāvējies kā jau mājā, kurā vairākas dienas neviens nav dzīvojis. Durvju priekšā un uz grīdas bija sanests sniegs, tas bija melns, sajaucies ar apdegušām pagalēm un kamīna pelniem. Acīmredzot kāds bija izsvaidījis degošās pagales pa visu alu un pēc tam tās nodzēsis. Uz grīdas mētājās sadauzīti trauki, fauna tēva portrets bija ar nazi sagriezts driskās.

—    Tas nu gan ir varens skats, — sacīja Edmunds, — kāda jēga bija šurp nākt?

—  Kas tad tas? — gribēja zināt Pīters. Viņš tikai tagad bija ievērojis nelielu papīra lapiņu, kas caur paklāju bija pienaglota pie grīdas.

—  Vai tajā kaut kas rakstīts? — jautāja Sjūzena.

—   Liekas, jā, — atbildēja Pīters, — es tikai nevaru salasīt, te ir pārāk tumšs. Iziesim ārā.

Viņi iznāca no alas un sastājās ap Pīteru, kurš izlasīja šādas rindas: