Lauva , ragana un drēbju skapis

—   Css! Skatieties! — čukstēja Sjūzena.

—   Kas tur ir? — Pīters jautāja.

—   Starp kokiem kaut kas kustas — tur, pa kreisi.

Bērni platām acīm skatījās un jutās neomulīgi.

—   Atkal sakustējās, — pēc mirkļa sacīja Sjūzena.

—   Šoreiz es redzēju, — apstiprināja Pīters.— Tas arī tagad ir tur. Tikai paslēpies aiz lielā koka.

—   Kas tas ir? — jautāja Lūsija, cenzdamās saglabāt mieru.

—  Lai kas tas būtu, — Pīters sacīja, — no mums viņš izvairās — negrib, lai pamanām.

—   Iesim uz mājām, — aicināja Sjūzena. Un, lai gan neviens to skaļi neteica, tomēr tajā brīdi visi apjēdza, ko Edmunds čukstējis Pīteram. Bērni bija pavisam apmaldī­jušies.

—   Kāds tas izskatās? — vaicāja Lūsija.

—    Tas… tas ir kaut kāds zvērs, — sacīja Sjūzena, — skatieties! Skatieties! Ātrāk! Re, kur tas ir.

Tagad visi pamanīja ūsainu, spalvainu purniņu, kas rēgojās starp kokiem. Šoreiz zvēriņš nepaslēpās. Gluži pretēji — viņš pielika ķepu pie mutes, tāpat kā cilvēks pieliek pirkstu pie lūpām, ja grib brīdināt, ka jāklusē. Pēc tam atkal pazuda. Bērni stāvēja, elpu aizturējuši.

Pēc brīža svešinieks parādījās no jauna, paskatījās vis­apkārt, it kā baidīdamies, ka kāds varētu sekot, un, ar zīmēm rādīdams būt klusiem, aicināja līdzi meža dziļumā. Bet tad atkal pazuda.

—   Es zinu, kas tas ir, — sacīja Pīters. — Bebrs. Es redzēju asti.

—   Viņš grib, lai mēs pieejam klāt, — teica Sjūzena, — tāpēc brīdina, lai netrokšņojam.

—   Es saprotu, — piekrita Pīters, — tikai jāizlemj, vai mums iet vai ne. Kā tu domā, Lū?

—  Man liekas, tas ir labs bebrs, — atbildēja Lūsija.

—   Bet kā lai mēs to zinām? — šaubījās Edmunds.

—  Varbūt tomēr riskēsim? — Sjūzena ieteica. — Kāda jēga te stāvēt, un galu galā man ļoti gribas ēst.

Šajā brīdī starp kokiem vēlreiz parādījās bebra purniņš; viņš dedzīgi aicināja bērnus pie sevis.

—    Ejam, — Pīters izšķīrās, — redzēsim, kas no tā iznāks. Turieties cieši kopā. Vai nu mēs netiksim galā ar vienu bebru, ja tas izrādīsies ienaidnieks?

Un, piespiedušies cits pie cita, bērni pienāca pie koka, aiz kura, kā jau bija paredzams, viņus gaidīja bebrs; tas joprojām atkāpās, čukstēdams aizsmakušā, rupjā balsī:

—  Nāciet, nāciet dziļāk! Palikt atklātā vietā ir bīstami!

Vienīgi tad, kad bērni bija ievesti tumšā biezoknī, kur četras priedes auga tik cieši kopā, ka pat to zari bija savijušies, un brūnā zeme klāta ar priežu skujām, jo sniegs te netika cauri, bebrs sāka runāt.

—    Vai jūs esat Ādama dēli un Ievas meitas? — tas jautāja.

—Jā, esam gan, — atbildēja Pīters.

—  Csst! — Bebrs čukstēja. — Lūdzu, ne tik skaļi! Pat te mums draud briesmas.

—   Briesmas? No kā jūs baidāties? — Pīters bija izbrī­nījies. — Te neviena cita nav.

—Te ir koki, — sacīja Bebrs. —Tie vienmēr visu dzird. Lielākā daļa no tiem ir mūsu pusē, bet ir arī tādi, kas var mūs nodot viņai — jūs saprotat, par ko es runāju?

Un Bebrs vairākas reizes zīmīgi nogrozīja galvu.

—  Ja sākām runāt par to, kurš kurā pusē, — sacīja Edmunds, — kā lai mēs zinām, ka jūs esat mūsu draugs?

—  Neuzskatiet to par rupjību, mister Bebr, — piebilda Pīters, — saprotiet, mēs te esam svešinieki.

—     Pilnīgi pareizi, pilnīgi pareizi, — Bebrs sacīja. — Skatieties, te ir mana pazīšanas zīme.

To sacīdams, Bebrs pastiepa viņiem kaut ko nelielu un baltu. Visi izbrīnā nolūkojās, līdz Lūsija iesaucās:

—  Nu protams! Tas ir mans kabatlakatiņš — tas pats, ko es iedevu nabaga misteram Tamnusam.

—  Tieši tā, — apstiprināja Bebrs. — Viņš, nabadziņš, izdzirdis baumas par gaidāmo aresta, iedeva man šo kabat­lakatiņu un sacīja — ja ar viņu kas notikšot, man jūs esot jāsatiek un jāaizved…

Te Bebrs apklusa, pāris reižu noslēpumaini pamāja un

lika saprast, lai bērni vēl ciešāk saspiežas apkārt, līdz ūsas skāra viņu sejas. Klusītiņām čukstēdams, viņš piebilda:

— Runā, ka Aslans esot ceļā pie mums — iespējams, jau izkāpis krastā.

Un tad notika kaut kas pavisam neparasts. Bērni, tāpat kā jūs, nezināja par Aslanu neko, bet, tiklīdz Bebrs izrunāja šos vārdus, katru no viņiem pārņēma dīvainas izjūtas. Varbūt ko līdzīgu esat redzējuši sapnī: jums kāds saka kaut ko nesaprotamu, bet jūs nojaušat, ka vārdos ir dziļa jēga, vai arī tie liekas briesmīgi un sapnis pārvēršas murgos; citreiz — tie ir neizsakāmi burvīgi, jūs atceraties šo sapni visu mūžu un nemitīgi vēlaties to redzēt vēlreiz. Tā bija arī šoreiz. Dzirdot vārdu «Aslans», bērnos kaut kas ietrīsējās. Edmundu sagrāba neizprotamas bailes. Pīters pēkšņi jutās

bezgala drosmīgs un gatavs stāties pretī jebkurām bries­mām. Sjūzenai likās, ka ap viņu virmo jaukas smaržas un skan burvīga mūzika. Bet Lūsijai radās sajūta, kāda mēdz būt, kad pamosties no rīta un atceries, ka sācies brīvlaiks vai vasara.

—    Bet kas noticis ar misteru Tamnusu? — vaicāja Lūsija. — Kur viņš atrodas?

—    Kuš, — Bebrs viņu klusināja, — pagaidiet! Man jāaizved jūs tur, kur varam mierīgi runāt un paēst pusdie­nas.