LIELĀ ĀJURVĒDAS GRĀMATA

•       Ari garīgā spriedze ir cieši saistīta ar gastrīta veidošanos. Rūpes, nomāktība, iekšēja aizvainojuma sajūta ģimenē vai darbavietā rada priekšnoteikumus gastrīta attīstībai, veicina slimības simptomu saglabāšanos un atkārtošanos.

ājurvēdas līdzekļi

•       Tradicionāli kuņģa iekaisuma samazināšanai lieto lakricas sakni. Tā ap­tur arī H. pylori augšanu. Vienu tējkaroti lakricas pulvera sajauc ar pusi

tējkarotes tīra gi un vienu tējkaroti tīra medus. Šo līdzekli lieto divas reizes dienā tukšā dūšā - no rit» pirms brokastīm un pēcpusdienā pirms tējas lai­ka, kad kuņģis ir gandrīz tukšs.

•       Ja ir ne tikai gastrīts, bet arī aizcietējums, ieteicams lietot Avipattikara choornu. Tās dzer pa divām tējkarotēm pirms gulētiešanas. Avipattikara choorna neitralizē skābi, stimulē aknu darbību un veicina vēdera izeju.

•       Ķekarainajam asparāgam (Asparagus racemosus, shataavar) ir atsvaidzinoša un spazmolītiska iedarbība. Tas vienmēr samazina iekšējo karstumu. Dažos pētījumos ir pierādīts, ka šī auga sakne ir efektīvs līdzeklis pret pārmērīgu kuņģa sulas skābumu. Dažādās auga daļās ir konstatēts ievērojams dau­dzums dzīvībai svarīgu minerālvielu. Pulveris jālieto divas reizes dienā pa 3-6 gramiem.

•       Amla (Indijas ērkšķoga - Aamalaki choorna, Emblica ojficinalis) ir noderīga dispepsijas, dedzināšanas, anoreksijas, vemšanas un hemorāģijas gadījumā. To var lietot pulverveidā četras reizes dienā pa divām tējkarotēm. Lai no- ļ skaidrotu amlas ietekmi uz gastrīta sindromu, tika veikti klīniski pētījumi. 85 procentos jeb 20 gadījumos amla bija efektīva, ja to lietoja vienu nedēļu trīs reizes dienā pa trim gramiem.

•       Dhaatri loha, Sootasekhara rasa, Sukumaara ghrita u.c. ir dažas no ājurvēdas zālēm, ko parasti izraksta gastrīta gadījumā. Pirms to lietošanas vienmēr konsultējieties ar ārstu.

•       Citas noderīgas zāles ir Kaamdudha ras, Leelaavilas ras, Chandrakala ras un Amalpittantak ras.

3. AIZCIETĒJUMS

Medicīnā par aizcietējumu sauc regulārus fekāliju izvadīšanas traucējumus no ķermeņa. Ājurvēdā to sauc Aanaaha vai Koshtha baddhata.

Fekāliju iziešanai no ķermeņa ir divas fāzes: propulsija jeb virzīšanās pa res- 3 no zarnu un ekspulsija jeb izvadīšana no taisnās zarnas. Traucējumi jebkurā no šiem procesiem var radīt aizcietējumu. Saskaņā ar ājurvēdu parasti tas ir vātas bojājums, īpaši, ja stāvoklis ir ieildzis. Bieži tas ir veciem cilvēkiem. Cēlonis var ' būt arī paaugstinātas pītas (karstums padara izkārnījumus sausākus) vai augstas ļ kaphas (gļotas rada resnās zarnas aizsērēšanu) dēļ.

Veselībai ir vajadzīga gan asimilācija, gan eliminācija. Ja eliminācijas or- | gāns - resnā zarna - ir neaktīvs un tur aizkavējas atkritumvielas, notiek orga­nisma pašsaindēšanās jeb autointoksikācija.

Ja resnās zarnas darbība ir traucēta, ķermenī uzkrājas agresīvi un ļoti indīgi atkritumi, kuri ne tikai iekļūst asinīs, bet arī traucē gremošanu kopumā. Parasti gremošanas atlikums nonāk resnajā zarnā un tur paliek līdz brīdim, kad no­tiek tā izvadīšana. Resnajā zarnā nav antiseptisku gremošanas sulu, kas varētu nomākt pūšanu šajā masā, tāpēc baktērijas strauji veido toksīnus. Ājurvēdā to sauc par aama.

Normāli laiks no barības uzņemšanas brīža līdz fekāliju izvadīšanai ir 16-24 stundas. Ja fekālijas paliek ķermenī 24 stundas un ilgāk, sākas aama. Ir vienkāršs paņēmiens, kā noskaidrot, vai jums nav aizcietējums. Jāiedzer ne­daudz aktīvās ogles un pēc tam jāpārbauda fekālijas, lai konstatētu, kad tajās var novērot melno krāsu. Ja tā neparādās 16-24 stundu laikā, cilvēkam ir aiz­cietējums. Tāpat nepieciešams rūpīgi vērot, cik ilgi krāsa ir skaidri saskatāma. Ja melno krāsu vēl var novērot vairākas stundas pēc tās parādīšanās, resnajā zarnā ir izveidojies īsts aizsprostojums.

Ir vairāki aizcietējuma cēloņi. Aizcietējums ir ari vairāku slimību simptoms. Ārstējot aizcietējumu, jāpatur prātā visi iespējamie tā cēloņi.

Aizcietējuma iemesli ir daudzi - cilvēka konstitūcija (prakriti), ilgstoša de- fekācijas apspiešana (vega dhaarana), kāda paraduma iztrūkums pirms defekā- cijas, piemēram, tabakas smēķēšanas, kafijas vai tējas dzeršanas; biežas caurejas līdzekļu lietošana, vātu veicinoša uztura ēšana, kas ir sauss (rooksha), pulver­veida (pishtha), auksts (seeta), savelkošs (kashaaya), rūgts (tikta) un ātri sagre­mojams (laghu), trūcīgs ēdiens vai bads (anasana), pārmērīga fiziskā slodze (ati vyaayaama), zarnu nosprostojums ar svešķermeni (aantra avarodha) vai invaginācija (sammoorchana) - tievās zarnas daļas iemaukšanās pārējā zarnā, parazītiskie tārpi (krūmi), fekāliju sablīvēšanās (pureesha), lēna zarnu peristal- tika ķermeņa vārguma dēļ, kura cēlonis ir, piemēram, drudzis, nervu slimības, tuberkuloze vai mazasinība jeb anēmija, psihiskie faktori, kā bēdas (chinta), skumjas (shoka), naids (dwesha), daži caur muti uzņemtie medikamenti, nepie­tiekams ūdens patēriņš vai ķermeņa atūdeņošanās vemšanas (chhardi), caurejas (ateesaara) vai diabēta (prameha) gadījumā.

PAŠPALĪDZĪBA UN ĀJURVĒDAS LĪDZEKĻI