Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

"Nav vajadzīgas ķēdes, izņemot to vienu — seno Enkura ķēdi, kas mūs notur, lai neaizlidojam," profesors paskaidroja.

"Paskaidro!" sauca Mākoņvērotāju profesors.

"Apgaismo!" pieprasīja Vējskārēju profesors.

"Ko tu gribi teikt?" no zāles dziļuma atskanēja skarba balss.

"Re, ko es gribu teikt," sacīja profesors. "Krīzei, kas mūs tik ilgi apdraudēja, beidzot ir pienācis gals. Sanktafraksa atkal ir līdzsvarā."

Viņa vārdi tika uzņemti pilnīgā klusumā. Vai tā varēja būt taisnība? Viņi visi bija neizpratnē. Vai tā tiešām varēja būt taisnība?

"Bet kā tad ir ar visu to drebināšanu un tricināšanu?" jautāja Mākoņvērotāju profesors.

"Un ar to kratīšanos un raustīšanos?" piebilda Vējskārēju prc>fesors.

"Tas bija tad," teica profesors, pagriezdamies pret viņiem, "kad klints tika nosvarota ar vētrasfraksa kravu." Viņš pacēla acis. "Tas nekad vairs neatkārtosies, kamēr vien dzīvosim. To es jums apliecinu ar savu vārdu."

Visā zālē atskanēja murmināšana; šī murmināšana kļuva skaļāka un skaļāka, līdz šķita, ka visi runā reizē. Tad dziļumā kāds iegavilējās. Pārējie pievienojās. Un nākamajā brīdī visa zāle noskanēja līksmos pārsteiguma saucienos un bezgalīga prieka kliedzienos.

"Par Tumsas profesoru!" kāds iesaucās.

"Jā, par jauno Sanktafraksas Visaugstāko Akadēmu!" vi­cinādams rokas pa gaisu, kliedza Mākoņvērotāju profe­sors.

"Vai varbūt labāk būtu teikt - par veco Visaugstāko Akadēmu?" ieteica Vējskārēju profesors.

"Vecais vai jaunais, es esmu pagodināts atkal uzņemties atbildību kā Visaugstākais Akadēms," Tumsas profesors paziņoja, skanot jūsmīgiem aplausiem. "Un tomēr," viņš turpināja, "ne jau man jāpateicas par visu, kas ir noticis. Es nebiju tas, kas uzdrošinājās doties uz Krēslas mežu un kas riskēja ar visu, lai atgrieztos Sanktafraksā ar vērtīgā vētrasfraksa kravu."

"Kurš tad? Kurš?" pūlis sauca. Taču ne jau tas kaulainais jauneklis, kas grozās profesoram blakus!

Profesors paspēra soli tuvāk Zarēnam un, saņēmis viņu aiz rokas, pacēla to gaisā. "Profesori, akadēmiķi, pilsoņi," viņš paziņoja. "Jūsu priekšā ir Kapteinis Zarēns. Viņš ir tā persona, kurai jums jāpateicas."

Pārņemts no pateicības viļņiem, kas gāzās viņam pāri, kad pūlis klaigāja un svilpa, un gavilēja, Zarēns nosarka kā mežkārums.

"Pateicoties šim brašajam un drosmīgajam jauneklim, mums vairs nebūs jāguļ gultā, drebot aiz bailēm, ka lidojošā klints varētu pārraut stiprinājumus un uzlidot atklātās debesīs," teica profesors, paceldams Zarēna roku vēl augstāk.

"Urā!" kliedza sajūsminātais pūlis.

"Pateicoties viņam, mūsu labklājība vairs nav atkarīga no alkatīgajiem apvienību locekļiem."

" Urā!" viņi auroja vēl skaļāk.

"Pie visām gudrībām - viņš kalpoja mums ar sirdi un prātu, neapliecinot citu uzticību kā vien uzticību Sankta- fraksai," profesors paziņoja.

Šos vārdus dzirdot, Zarēns nodrebēja. Kur viņš tos agrāk bija dzirdējis? - viņš centās atcerēties. Kāpēc tie bija tik pazīstami?

"Viņš veltīja savu dzīvi, lai atrastu vētrasfraksu. Viņš vajāja Lielo vētru un neatgriezās, iekams nebija paveicis savu svēto - jā, Zarēn, savu svēto meklējumu." Profesors pasmaidīja. "Meties ceļos, manu zēn,' viņš teica.

Tad, re, kas tas bija! - Zarēns atminējās. Tie bija vārdi, kādi tika teikti viņa tēva inaugurācijas ceremonijā. "Bet… es… jūs…" viņš meklēja vārdus un norija siekalas. Tad, pievērsis acis grīdai, viņš nometās ceļos.

Pūlis apklusa, kad Tumsas profesors aizgāja līdz zāles tālākajam galam un noņēma ceremoniju zobenu no ieplaisājušās sienas. Zarēns drebēja; viņš drebēja tik stipri, ka, pēc viņa domām, visi droši vien dzirdēja, kā viņam klab zobi. Pēc brīža profesors atgriezās ar zobenu un nostājās viņam priekšā. Zarēns pacēla galvu, lai redzētu, kā lielais zelta asmens lēni nolaižas, uzsitot viņam vispirms uz labā pleca, tad uz kreisā.

"Es pasludinu tevi par goda Bruņinieku akadēmiķi," profesors teica. "Arborins Verdžinikss lai ir tavs vārds. Celies!"

Vienu bridi Zarēns nekustējās. Viņš nespēja. Viņam ne­klausīja kājas. Tikai tad, kad profesors pasniedzās lejup un satvēra viņa roku, Zarēnam izdevās nedroši piecelties. Lielajā zālē atbalsojās varenas, trokšņainas klaigas, tik skaļas, ka viņam reiba galva.

"Urā! LJrā! Urā!" sapulcējušies klaigāja, un viņi lēkāja un dejoja aiz prieka - akadēmiķi ar kalpotājiem, profesors ar profesoru -, aizmirsuši savu nenovīdību un aizvai­nojumus - vismaz uz šo vienu brīnišķo brīdi.

"Mēs atkal varēsim nodarboties ar mūsu cēlajiem cen­tieniem," Mākoņvērotāju profesors iesaucās, uzsizdams savam vecajam sāncensim pa muguru.

"Mēs atkal varēsim nodoties savam intelektam," Vēj- skārēju profesors piekrita. "Kalibrēt vēja nebeidzamos smalkumus…"

"Un mākoņu arī," Mākoņvērotāju profesors iestarpināja.

"No vakarvēja čuksta līdz varenas viesuļvētras auriem…"

"Spalvu mākoņus, slāņu mākoņus, spalvu-slāņu māko­ņus, gubu mākoņus…"

Vējskārēju profesors strauji ievilka elpu. "Ja nebūtu vēja," viņš strupi iebilda, "jūsu mākoņi nemaz nekustētos."

"Vienīgi pateicoties mākoņiem," Mākoņvērotāju pro­fesors iekarsis atbildēja, "mēs vispār redzam, ka vējš pūš…"