Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Bet Vējskārēju profesors vairs neklausījās savā kolēģi un sāncensī. "Skat!" viņš noelsās un rādīja uz zāles priek­šējo daļu.

Visā Lielajā zālē šī viņa darbība tika atkārtota, līdz telpā valdīja klusums un visas acis bija pievērstas garajai, drau­dīgajai figūrai, kas soļoja pāri paaugstinājumam un kāpa augšā uz kanceli.

Tur viņš nostājās, salīcis un kaulains, ar rokām satvēris koka balstu. Viņam apkārt bija viņa miesassargi: ducis ne­veiklu plakangalvju - kājām plati un sakrustotām rokām.

Vilnikss saraustīja piedurknes, sakārtoja savu cepuri un no uzacu apakšas lēni nopētīja telpā esošos. Viņa lūpas nicīgi savilkās.

"Ko tas viss nozīmē?" viņš teica klusā, bet draudīgā balsī. "Vai es ne uz brīdi nevaru uzgriezt muguru?"

Pūlis neveikli sakustējās.

Vilnikss pavīpsnāja un pārliecās pāri kanceles malai. Tad, tērauda cepurei mirgojot, viņš, izliecis muguru, apsūdzoši norādīja uz Tumsas profesoru. "Vai jūs taisāties uzklausīt melus no šī viltus pravieša?" viņš ierēcās. "No šī vecā muļķa, kas jau iepriekš bija novedis Sanktafraksu līdz pašai bojāejas robežai un tagad, šķiet, apņēmies šo darbu pabeigt?"

Zarēns papurināja galvu. Nē, nē, tā tas viss nemaz ne­bija. Tomēr ar katru Vilniksa teikto vārdu pūlis kļuva ne­mierīgāks.

"Viņš bija 117. vienu roku ar renegātiem debesu pirā­tiem," Vilnikss teica, izspļaudams vārdus.

Noskaņai vēršoties aizvien nepatīkamākai, murminā­šana Lielajā zālē kļuva skaļāka un uzstājīgāka. Acīm uz­varoši dzalkstot, Vilnikss pievērsa skatu pūlim.

"Viņš un tie, kurus viņš ir piemuļķojis, lai tie viņam ticē­tu, ir nodevēji, pakalpiņi un blēži. Sardze!" viņš ieklie­dzās. "Ņemiet viņu ciet, ņemiet ciet viņus abus - tos pre­tīgos kukaiņus, kas jānospiež…"

Divi no plakangalvjiem devās uz viņu pusi.

"Tāds tādu pazīst," no tālāka gala atskanēja spalga balss. Tai sekoja satrauktu smieklu vilnis.

Vilnikss apsviedās apkārt un nikni lūkojās ēnās. Sirds viņam sāka dauzīties. "Kurš to teica?" viņš prasīja. "Nu, drošāk, kurš tas bija?" Kāds baltās drēbēs ģērbies kalpotājs panāca uz priekšu. "Minulis!" Vilnikss noelsās. "Tas esi tu?"

"Tumsas profesors runāja taisnību," Minuliss izaicinoši kliedza. Gar Lielās zāles sienām noskanēja murdoņa. "Ne­vis kā tu!"

"Kā tu uzdrīkstiesT spalgi iekliedzās Vilnikss. "Sardze, ņemiet arī viņu ciet!"

Vēl divi plakangalvji nolēca no paaugstinājuma un sāka lauzt ceļu cauri drūzmai. Šoreiz akadēmiķi darbojās vienoti, saķerdamies rokās, stumdami pretī, ļaujot Minulisam turpināt.

"Es esmu noklausījies daudzas pieklusinātas sarunas. Tos negodīgos darījumus, kurus tu slēdzi ar Apvienības Galvu! To uzpirkšanu! To kukuļošanu! Tu esi nodevējs!" Minuliss pārdroši sauca. "Es nožēloju vienīgi to, ka, skujot tavu zemisko pauri, man nebija pietiekami daudz dros­mes, lai pārgrieztu tavu izģindušo rīkli!"

Aiz niknuma nobālējis un drebēdams, Vilnikss uzklie­dza, lai Minuliss apklust. "Vai jūs ļausiet, ka jūsu Visaug- stākam Akadēmam tā ceļ neslavu?" viņš vērsās pie pūļa.

"Tu neesi mūsu Visaugstākais Akadēms," atskanēja kā­da balss. Tas bija Vējskārēju profesors.

"Nu vairs neesi," piebilda Mākoņvērotāju profesors.

Vilniksam atkārās žoklis. Vai viņš, kas lepojās ar prasmi tikt galā ar situāciju, būtu tik aplami novērtējis noskaņojumu?

"Sardze, sardze…" viņš uzsauca. Divi plakangalvji pa­spēra soli uz priekšu, bet tad apstājās. Pūlis ņirgājās un svil­pa, un šņāca. "Turpiniet taču!" Vilnikss kliedza. Bet pla­kangalvji vairs neklausīja. Un vēl - tagad, kad akadēmiķu

parastā mazrunība bija pārvarēta, viņu dzēlīgās piezīmes un apsūdzī­bas nāca lielā skaitā un strauji. Ka viņš ir ļaunprātīgi izmantojis varu, sadarbojies ar noziedzniekiem, saindējis upi, apgānījis vētrasfrak- su, ka viņš ir apdraudējis pašu Sanktafraksas pastāvēšanu.

"Viņš pelnījis karāties virvē!" kāds iesaucās.

"Pakāršana ir viņam par labu!" kliedza cits.

Vilnikss negaidīja, kamēr dzirdēs vēl vairāk. Tiklīdz pūlis sakustējās uz viņa pusi, viņš spēji pagriezās, parāva uz augšu mantiju un drāzās projām.

Atskanēja nikni kliedzieni. "Dzenieties viņam pakaļ!"

Vilnikss skrēja lejup pa kāpnēm paaugstinājuma malā, Zarēns viņam pa pēdām sekoja. Pretī traucās pūlis.

"Es viņam nogriezīšu ceļu," kāds sauca.

"Nē, nenogriezīsi vis," Vilnikss murmināja, izvairīda­mies no pastieptajām rokām un traukdamies uz malas sienu. Aiz gobelēna bija durvis. Iekams kāds apjēdza, ka tādas tur ir, Vilnikss bija laukā.

"Viņš aizbēgs!" iekliedzās kāda nikna balss.

Zarēns pirmais viņam sekoja laukā pa durvīm. Viņš pa­skatījās pa kreisi. Viņš paskatījās pa labi, un tur bija Vilnikss, kas, mantiju uzrāvis līdz viduklim, drāzās projām pa galveno ielu. "Stāt!" viņš uzsauca. "Stāt!"

Zarēns skrēja aizvien ātrāk un ātrāk, un sa­niknotais pūlis viņam sekoja nopakaļ. Viņi skrēja pa kādu ielu, pāri izliek­tam tiltam, cauri tunelim un tālāk uz priekšu. Vilnikss Pomplonijs pazina Sanktafraksu kā savus piecus pirk­stus, atkal un atkal Zarēns zaudēja dārgās sekundes, nepareizi no­griezdamies vai paskriedams garām kādam pa­griezienam. To- M mēr viņš tuvojās. Lēnām, bet no­teikti viņš sama­zināja attālumu.