Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Zarēns pasmaidīja. "Tev un man," viņš teica. "LT n tomēr Tumsas profesoram tas laika mirklis, kas atdala gaismu no tumsas, ir tikpat skaidrs kā… kā knābis, kas redzams tev sejā."

Māte Zirgastra aizkaitināta noklabināja. "Un kā lai es nosaku šo mirkli?"

"Katru vakaru tieši tajā brīdī Tumsas profesors zvanīs zvanu," viņš paskaidroja. "Tev tikai jābūt gatavībā."

Putnu sieviete samiedza acis. "Tumsas profesors?" viņa ar aizdomām jautāja.

"Nav tā, kā tu domā," steidzīgi ierunājās Zarēns. "Viņš to dara, godinot manu atgriešanos no Krēslas meža. Viņš…"

"Ja tu viņam par to esi teicis kaut pušplēstu vārdu, tad mūsu vienošanās neskaitās," Māte Zirgastra noskaldīja. Viņas acis iedzalkstījās. "Īstenībā," viņa teica, "tā kā tu man jau tik daudz esi pastāstījis…"

Zarēns strauji piecēlās no galda. "Iedomājies, cik bries­mīgi būtu, ja kādu dienu zvans atskanētu vai nu brīdi par agru, vai brīdi par vēlu," viņš vēsi teica. "Es savu vieno­šanās pusi esmu pildījis, Māt Zirgastra. Mana komanda gai­da ārpusē. Tagad es gribu savu zeltu un savu debesu kuģi."

Māte Zirgastra izvilka no priekšauta atslēgu un nosvie­da to uz galda. "Baļķu doki," viņa teica. "Trešā piestātne. Zelts ir uz klāja."

"Vai tiešām?" pajautāja Zarēns. "Atceries zvanu."

Matē Zirgastra bēdīgi iekladzinājās. "Bus uz klaja, iekams tu tur nonāksi," viņa teica.

Jaunā komanda iemīlējās Malas dejotājā, tiklīdz to ieraudzīja.

"Kas par skaistuli," noelsās Zarps Aungans, "un ne ma­zākās vainas."

"īsts dimants," nomurmināja Slīts.

Zarēns lepni staroja, skatīdamies augšup uz platajām, bal­tajām burām un nevainojamās takelāžas mudžekli. Pa vi­siem viņi uz veltņiem izvilka debesu kuģi no pussagruvušās celtnes laukā naktī. Pilns mēness spīdēja uz nopulētajiem mastiem un korpusu, uz sudraba lukturiem, uz nospodri­nātajiem instrumentiem un svirām ar kaula rokturiem.

"Visi uz klāja!" uzsauca Zarēns, kā viņš tik daudzas reizes ie­priekš bija dzirdējis saucam savu tēvu. "Ieņemiet savas vietas."

Debesu pirāti steidza paklausīt. Zarēns uzkāpa uz tiltiņa, satvēra stūres ratu un gaidīja, kad Akmens Pilote dos signālu, ka lidakmens ir gatavībā.

Signāls pienāca.

"Atsaitēt virves," Zarēns skaļi sauca. "Pacelt grotburu. Nostiprināt klīverkoku." Malās dejotājs sāka celties augšup. Zarēns uzmanīgi izlīdzināja pakaļgala un priekšgala atsvarus. Priekšgals saslējās, un debesu kuģis pacēlās gaisā.

Zarēns aiz prieka iesmējās. Debesu kuģis pakļāvās va­dībai kā sapnī. Nevis kā Vēja šķēlējs. Viņš palaida zemāk kreisā borta atsvarus un mazliet pieregulēja grotburu. Un tomēr, viņš domāja, kad debesu kuģis paklausīgi aizslī­dēja uz kreiso pusi, ja nebūtu bijis tā bīstamā ceļojuma grūstošajā debesu kuģī pāri Dumbrājam un aiz Malas, viņš nekad nebūtu iemācījies rīkoties ar vadības svirām. Tagad, kad aiz muguras bija Vēja šķēlēja pieredze, lidot ar Malās dejotāju bija viena vienīga izprieca.

Kad viņi zemu laidās pāri Asinsozola krodziņam, Zarēns redzēja, ka Māte Zirgastra no durvju priekšas nolūkojas uz viņu. "Zarp," viņš pasauca. "Spoliņ. Sāciet iztukšot maisus."

"Jā, kapteini" viņi atsaucās un, pārliekušies pāri pakaļ­gala bortam, sāka saujām vien sviest laukā aploksnes, kas plivinājās un lidinājās gaisā, krizdamas lejup uz Lejas- pilsētu. Debesu pirāti noskatījās, kā Lejaspilsētas iedzī­votāji eļļaini dzeltenajā lampu gaismā skraidīja šurp un turp, tvarstīdami savādos papīra gabalus, kas it kā bija pa­rādījušies ne no kurienes.

"Atvaino, kaptein," ierunājās Zarps, kad viņi veica otro riņķi virs pilsētas. "Bet ko īsti mēs darām?"

Zarēns pasmaidīja, kad atkal redzeslokā parādījās Asinsozo­la krodziņš. "Mēs izbeidzam kāda monopola pastāvēšanu."

"Kā tad tā, kaptein?"

"Katrā aploksnē atrodas vētrasfraksa kristāls un pamā­cība, kā droši iegūt frakspulveri. Vienīgi tā es varēju būt drošs, ka ikvienam atkal būs pieejams tīrs, dzidrs ūdens."

"Ā, man tas patīk, kaptein," Zarps sauca. "Man tas ļoti patīk. Tas ir godīgi, tik tiešām. Mans brālis Stiegris to no­teikti būtu atbalstījis."

"To gan nevarētu teikt par Māti Zirgastru," piezīmēja Slīts. "Izskatās, ka viņa tūlīt uzsprāgs gaisā."

Zarēns nosmējās un, atbildot uz viņas savilkto dūru kra­tīšanu, pamāja ar roku. "Bija pēdējais laiks tai mantrausī­gajai putnu sievietei saņemt pelnīto sodu," viņš teica. "Viņa pārāk ilgi turējusi savā valdījumā Lejaspilsētas laktu." Viņš palūkojās apkārt. "Kā sokas ar maisiem?"

"Tūlīt būs darīts, kaptein," skanēja atbilde.

Zarēns pasmaidīja. Arī viņš gandrīz visu bija padarījis. Tā kā vētrasfrakss bija vietā, tad ķēžu ražošana tiks pār­traukta, piesārņošana beigsies un Malūdens upē atkal te­cēs tik tīrs ūdens, ka to varēs dzert. Burvju lokam, kas saistīja Sanktafraksu un Lejaspilsētu, gandrīz bija pienācis gals.

Kad pēdējās aploksnes lidoja lejup, Zarēns pagrieza stūri pa kreisi. Bija pienācis laiks būrāt projām no Sankta- fraksas, no Lejaspilsētas. Viņš pacēla buras un nolaida ze­māk pakaļgala atsvarus. Malas dejotājs rāvās uz priekšu. Un, vējam pieņemoties spēkā un dziedot takelāžā, Zarēns aizvēra acis un atmeta galvu atpakaļ, reibdams aiz sajūs­mas.