Читаем Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs полностью

Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Viņš to bija paveicis! Viņš bija sasniedzis to, ko viņa tēvs Kvintinijs Verdžinikss bija devies darīt pirms visiem tiem gadiem. Varbūt tieši tā tam vienmēr vajadzētu notikt… Kas lai to pateiktu?

Lai būtu kā būdams, Zarēns, meklējot vētrasfraksu, bija trencis Lielo vētru līdz Krēslas mežam, un, lai gan beigās svēto vielu bija ieguvis citā vietā, viņš to neapšaubāmi bija ieguvis. Devies ceļā kā slepus iezadzies pasažieris, viņš bija atgriezies kā kapteinis - ar uzvaru un triumfu. Kā varonis.

Vējš glāstīja Zarēna seju un jauca matus. Vai varēja būt kaut kas vēl uzmundrinošāks par traukšanos bezgalīgajā zilo debesu plašumā? Plats smaids uzplauka viņam sejā. Nē, nekas, viņš aptvēra. Nekas pasaulē. Galu galā, viņš tajā bija piedzimis.

Un tobrīd Zarēns juta, ka ir laimīgākais no visiem, kas jebkad dzīvojuši.

'"Burājot debesis pašam savā debesu kuģī," viņš nomurmināja, aiz lepnuma vai plīstot. "Malas dejotājā."

Te uzreiz gaisā atskanēja skaļa šņākoņa un spārnu vēdas. Viņš dzirdēja, kā debesu pirāti kliedz aiz bailēm un satraukuma. Zarēns atvēra acis.

"Tu!" viņš iesaucās.

"Tiešām gan," atsaucās kāpurputns, iekārtodamies uz margām un pastiepdams uz priekšu knābi.

"Vai tev viss ir kārtībā, kaptein?" sauca kāda balss. Tas bija Zarps Aungans. "Vai arī man ielaist bultu tā radījuma kārnajā kaklā?"

Zarēns apsviedās apkārt un redzēja, ka Zarps notēmējis un uzvilcis loku. "Stāt!" viņš iekliedzās. "Nolaist visus ieročus."

Kāpurputns pagrozīja acis. "Lieliska uzņemšana, kun- clziņ Zarēn," tas pavīpsnāja. "Tomēr, iespējams, tā tas pienākas, jo es nesu sliktu ziņu."

"Ziņu? Kādu ziņu?" Zarēns neveikli jautāja.

"Tā ir par Mākoņu Vilku," tas teica. "Tavs tēvs ir nonācis lielās briesmās."

"Briesmās?" Zarēns satraukts pārjautāja.

"Lielā vētra viņu neizlaida no sava briesmīgā tvēriena," kāpurputns paskaidroja. "Kad es viņu pēdējo reizi redzēju, viņu nesa projām. Es sekoju, cik tālu vien uzdrīkstējos…"

"Uz kurieni?" prasīja Zarēns.

"Tālu no šejienes. Pārlieku tālu."

"Taču ne jau…"

Kāpurputns palocīja galvu. "Pāri Malai, Zarēn. Tālāk, nekā iepriekš vispār kāds bijis, dziļi, dziļi kartē neatzīmētajās debesīs."

Zarēns skatījās uz priekšu, sirdij mežonīgi dauzoties. Viņa tēvs - tur projām, pazudis tajā briesmīgajā, miglainajā tukšumā viņpus Malas, - tas bija drausmīgāk, nekā iespējams iedomāties.

"Man jāmēģina viņu glābt," viņš apņēmīgi teica.

"Tas būs bīstams pasākums, kundziņ Zarēn…" kāpurputns iesāka.

"Kapteini Zarēn," Zarēns to noteikti pārtrauca. "Un nav tik lielu briesmu, kas mani atturētu. Malas dejotājs ir gatavs. Komanda ir gatava. Un es tāpat."

"Tad mēs tūlīt dosimies ceļā," teica kāpurputns.

Zarēns pārsteigts skatījās. "Mēs?" viņš jautāja. "Vai tu domā ceļot kopā ar mums?"

"Tu biji klāt, kad es izšķīlos," kāpurputns viņam atgādināja. "Man ir lemts pieskatīt tevi - vienmēr." Tas nopūtās. "Reizēm es vēlos, kaut tā nebūtu… Bet pietiek par to.

Mums jāsteidzas. Sameklē virvi. Nostiprini vienu galu pie bugsprita, otru apsien man ap vidukli. Es sekošu tavam tēvam atklātās debesīs." Tas apklusa un nodrebinājās. "Tas nozīmēs lidot tālāk, nekā pat es jebkad agrāk esmu bijis, bet es tevi aizvedīšu pie viņa. Ja Debesis tā lems, mēs nebūsim par vēlu."

"Ja Debesis tā lems," klusi atkārtoja Zarēns. Tad, neteicis vairāk ne vārda, viņš nolaida zemāk labā borta atsvarus un pārbīdīja stūres atsvaru.

"Viss gatavs," iesaucās kāpurputns. Tas palēcās augšup no margām un aizlidoja uz priekšu. Kad virve nostiepās, Zarēns cieši satvēra stūres ratu. Malas dejotājs rāvās uz priekšu.

Kāpurputnam lidojot pa priekšu, debesu kuģis burāja aizvien tuvāk un tuvāk Malai. Zem tās Malūdens upes ūdens strauji pazuda, uz visiem laikiem krītot cauri tumšajām debesim. Vējš pūta, buras plandīja, un Malas dejotājs lidoja projām - pāri Malai un vēl tālāk.

"Lai Debesis mūs sargā," Zarēns čukstēja. "Lai Debesis mūs visus sargā!"