Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

"Vū?" tas iejautājās.

"Vū-vū," Zarēns paskaid­roja.

"Za-vū-ns?" tas teica.

Zarēns apstiprinoši pa­māja. Lai gan šis pinkulācis bija jauns, tas zināja visu par Dziļā meža zēnu, kurš reiz kādu pinkulāci bija atbrīvojis no sāpoša zoba.

Un trešais komandas loceklis… Zarēns nemaz nebūtu pamanījis zvīņaino radījumu ar čūskas mēli un vēdekļ­

veida ausīm, ja tas nebūtu ierunājies. "Tu meklē ko­mandas locekļus," radījums nošņācās. "Ļoti noderīgi, ja uz borta būtu kāds, kas prot dzirdēt domas tikpat labi kā vārdus, Kapteini Zarēn." Tas pasmaidīja, un vēdekļa ausis aizcirtās. "Es esmu Mežeklis."

Zarēns palocīja galvu. "Esi laipni lūgts uz klāja, Mežekli," viņš teica, pa­sniegdams tam viņa desmit zelta gabalus.

Tagad viņi jau bija spēks. Vēl pāris, un komanda būs pilna. Tomēr tagad, kad viens no viņiem bija Mežeklis, izrādījās grūti atrast vēl divus piemērotus komandas locekļus.

Ik reizi, kad Zarēns iebraucamajās vietās un tirgos piegāja pie atbilstoša izskata personām, lai parunātos, Mežeklis, ieklausījies viņu dziļākajās domās, drīz vien, kritiski klakšķinādams, purināja galvu. Šis bija pārāk gļēvs. Šis - pārāk bezrūpīgs. Šim bija nosliece uz dum- pīgumu.

Tikai otrās dienas vēlā pēcpusdienā kādā noplukušā iebraucamajā vietā viņi nejauši uzdūrās nākamajam ko­mandas loceklim. Iesākumā viņš likās vismazāk piemē­rots no viņiem visiem - plecīgs slakteris ar sarkanu seju, piedzēries pie letes, raudot mežalus kausā. Bet Mežeklis bija nelokāms. "Galvā viņam ir skumjas, bet sirds viņam laba. Vēl jo vairāk, viņš izprot debesu kuģošanas pama­tus. Ej un parunā ar viņu, kaptein."

Sarunā Zarēns noskaidroja, ka slaktera vārds ir Zarps - Zarps Aungans - un ka viņš ieradies Lejaspilsētā meklēt savu brāli Stiegri, kurš esot nodarbojies ar veiksmes talis­manu tirdzniecību. Šovakar pirms nepilnām divām stun­dām viņš bija uzzinājis, ka Stiegris ir miris, uzsprādzis kaut kādā stulbā nelaimes gadījumā ar vētrasfraksu, - jo esot bijis alkatīgs.

"Un tas nu gan nav tiesa," viņš vaimanāja.

Mežeklim bija taisnība. Zarpam Aunganam bija laba sirds, un Zarēns, kad bija nomierinājis viņu, piedāvāja viņam desmit zelta gabalus un vietu uz Malas dejotāja. Zarps piedāvājumu pieņēma.

"Piedod," viņiem aiz muguras atskanēja griezīga balss. "Bet vai es nekļūdos, noprazdams, ka tu meklē komandas locekļus? Ja tā tas ir, tad turpmāk vairs ne­meklē."

Zarēns pagriezās. Priekšā stāvošais indivīds bija kalsns, tomēr muskuļains, viņam bija šaura un smaila seja, līks deguns un mazas, atkārušās ausis. "Un tu esi?" viņš jautāja.

"Spārnmīlis Silts," viņš atbildē­ja. "Labākais stūrmaņa palīgs šajā debesu pusē."

Zarēns pameta acis uz Mežekļa pusi, bet zvīņainais noklausīša­nās pratējs tikai paraustīja plecus.

"Man ir laba galva augstumam, veikls prāts rēķiniem un vērīga acs darījumiem," Slīts paziņoja, nemierīgajām, zilajām acīm zal­gojot aiz tērauda briļļu rāmjiem.

"Es… es… Pagaidi brīdi," teica Zarēns un paveda Mežekli sāņus. "Nu?" viņš nočukstēja.

"Es neesmu drošs, kaptein. Protams, viss, ko viņš teica,

ir taisnība. Un tomēr. Es nezinu… kaut kas ir. Viņam

>

piemīt kaut kas apslēpts. Kaut kas tāds, kas var izpausties jebkurā brīdī - vai vispār nekad."

Zarēns neiecietīgi nopūtās. "Tā mēs varētu meklēt bez­galīgi," viņš žēlojās. "LIn izklausās, ka šis Slīts ir piemērots. Ja mēs viņu pieņemam, tad mums ir pilna komanda." Viņš paskatījās laukā pa logu. "Mēs tūlīt varētu doties pie Mātes Zirgastras." Viņš noskaitīja pēdējos desmit zelta gabalus no maisiņa un pagriezās pret Mežekli. "Es riskēšu ar viņu."

Mežeklis palocīja galvu. "Tavs lēmums, kaptein," viņš teica. "Tavs lēmums."

"Malas dejotājs ir gatavs un gaida tevi kādā drošā vietā," Māte Zirgastra teica. "Bet vispirms noslēpums."

"Ak jā," teica Zarēns. "Noslēpums." Kamēr Māte Zirgastra piesēdās tuvāk, Zarēns izņēma no kabatas vētrasfraksa kristālu un nolika to uz galda sev priekšā. "Vai varu pa­lūgt piestu un stampu?" viņš teica.

"Bet… bet…" Māte Zirgastra satraukti iekladzinājās. "Tieši to visi mēģina darīt, un tu zini, kas notiek."

Zarēns nepacietīgi pabungāja ar pirkstiem. Māte Zirgastra sadabūja piestu un stampu.

"Paldies," viņš teica. "Tagad vērīgi skaties. Es ielieku kristālu piestā, tā. Es paceļu stampu un gaidu."

Spalvām čaukstot, Māte Zirgastra skatījās uz jaunekli, kas klusi čukstēja dīvainus vārdus.

"Ko tu saki?" viņa prasīja. "Vai tie ir kādi buramvārdi?" Augstu virs viņiem iezvanījās Lielās zāles skanīgais zvans. Zarēns trieca lejup stampu. Vētrasfrakss pārvērtās par frakspulveri ar klusu šņākoņu un maigu mirdzumu.

"Jā, o, jā!" Māte Zirgastra iesaucās un ar saviem mīksta­jiem spārniem silti apskāva Zarēnu. "Lieliski. Lieliski. Bet kas tie bija par vārdiem? Tev man jāpasaka."

Zarēns iesmējās. "Es skaitīju sekundes," viņš paskaid­roja. "Noslēpums ir tas, ka vētrasfraksu droši var pārvērst par pulveri tikai īstās krēslas brīdī. Ne brīdi ātrāk. Ne brīdi vēlāk."

"Krēsla ir krēsla, cik nu man zināms," teica Māte Zirg­astra. "Un tā turpinās krietni vien ilgāk par brīdi vien."