Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

"Tu nevarēsi izmukt," viņš sauca, kad Vilnikss pēk­šņi nolēca no kādas gaisa pārejas un brāzās uz klints malu.

"To nu tu redzēsi!" Vilnikss kliedza un raustījās smiek­los.

Zarēns paskatījās augšup un ieraudzīja pirmītējo nokgoblinu, kas stāvēja pie sava groza un māja Vilniksam. "Šurp, kungs," viņš aicināja. "Jūs vie­nā acumirklī būsiet lejā, tik tiešām."

Zarēns novaidējās, redzēdams, kā Vilnikss aizsoļo līdz piestātnes galam. Galu galā, viņš patiesi izmuks.

"Ļaujiet, es jums palīdzēšu," nok- goblins pakalpīgi teica.

"Es pats varu," skarbi attrauca Vilnikss, pagrūzdams nokgobli­nu malā. Viņš uzlika roku uz pītā groza malas un ielēca iekšā.

Nākamajā mirklī atskanēja troksnis, kaut kam pārtrūk­stot. Zarēns pamanīja Vil- niksa sejā uzplaiksnām šausmu izteiksmi. Tad Vil­nikss kopā ar grozu pazu­da un krita lejup.

"ĀĀĀĀāāāhhh!" Vil­nikss kliedza, tā ka visi uz vietas apstājās. Izmi­sīgs, nevaldāms, stindzi­nošs, kliedziens pama­zām izgaisa, tad pēkšņi apklusa.

Tālu, tālu lejā uz zemes Vilniksa Pomplonija ķermenis gulēja uzkritis uz nažu trinēja stumjamā darbgalda. Rokas viņam bija izstieptas, kājas saliektas, tērauda cepure tik ļoti iespiesta, ka to nebūtu iespējams dabūt nost no viņa sadragātā galvaskausa. Nažu trinējs Dzirnugrauds ieskatījās bijušā Visaugstākā Akadēma nedzīvajā sejā.

"Tā, tā," viņš noteica. "Izskatās pēc vecā Vila. Būtu nu labāk palicis pie nažu trīšanas kā es."

Augšā Sanktafraksā Zarēns pasniedzās pēc virves, kas bija pārtrūkusi. Lai gan dažas no šķiedrām bija spurainas, pārējās neapšaubāmi bija pārgrieztas ar nazi. Viņš pavērās atpakaļ, un viņa skats apstājās pie dunča, kas bija aizbāzts nokgoblinam aiz jostas. "Tu," viņš teica.

Nokgoblins paraustīja plecus. "Es tev teicu, ka apvienī­bu locekļi tiks ar viņu galā." Viņš pašķindināja rokā mai­siņu ar monētām un tad iebāza to azotē. "Viņi arī labi maksā," viņš pasmīnēja.

Zarēns piecēlās kājās un pagāja garām nokgoblinam. "Vilnikss Pomplonijs ir miris," viņš pavēstīja pūlim.

Atskanēja prieka un izsmiekla saucieni. "Viņš ir pa­galam! Viņš ir pagalam!" tie visi kliedza. "Esam laimīgi tikuši no viņa vaļā!"

Zarēns satraukts novērsās. Viņš bija tikpat atvieglots kā visi citi, ka Vilnikss Pomplonijs ir pagalam, tomēr viņam nedeva mieru veids, kā Vilnikss bija miris. Tas bija slepus veikts nāvessods - un tāpēc vēl jo vairāk apkaunojošs.

"Tad te tu esi, kaptein," atskanēja kāda balss.

Tas bija Purvainis. Akmens Pilote stāvēja viņam blakus. Zarēns pamāja viņiem ar galvu. "Aiziet," viņš teica. "Iesim projām no šejienes."

DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA MALAS DEJOTĀJS

Iznāca tā, ka viņu došanos projām aizkavēja Tumsas profesors, kurš, panācis viņus pie kāda no papildu gro­ziem, visiem spēkiem mēģināja pārliecināt Zarēnu, lai viņš paliek.

"Uz kurieni tu brauksi?" viņš jautāja. "Ko tu darīsi? Te tev varētu būt tāda lieliska un cieņas pilna nākotne, manu zēn, ja vien tu to pieņemtu."

Bet Zarēns papurināja galvu. "Es nevaru," viņš teica. "Es… es esmu debesu pirātu kapteinis. Tāpat kā mans tēvs un viņa tēvs pirms tam. Tas ir asinīs."

Profesors ar nožēlu palocīja galvu. "Bet, ja tu jelkad pārdomātu…" viņš piebilda, "tituls Gaismas profesors būtu lieliski piemērots tik varonīgiem pleciem."

Zarēns pasmaidīja.

"Nu labi," profesors nopūtās. "Var jau tikai pamēģināt. Tagad par to, ko mēs apspriedām manā darbistabā," viņš teica. Profesors atkāpās, atsegdams zemē noliktus divus piebāztus maisus. "Es ceru, ka tu visu atradīsi kārtībā.

Aploksnes. Instrukcijas. Kristālus. Tieši tā, kā mēs vieno­jāmies. Un es gādāšu, lai zvans skanētu katru vakaru. Vienmēr ir labi sākt jaunu tradīciju." Viņš pasmaidīja. "Oficiāli tā tiks godināta tava atgriešanās no Krēslas meža."

Zarēns sirsnīgi paspieda profesoram roku. "Līdz nākamajai reizei, profesor," viņš sacīja.

Atkal atgriežoties Lejaspilsētā, Zarēns ievēroja, ka viņi ir nolaidušies spļāviena attālumā no Asinsozola krodziņa. Tomēr bija jāpaiet vēl divām dienām, iekams viņi pārkāpa pār Mātes Zirgastras nama slieksni. Tik ilgs laiks bija va­jadzīgs, lai savāktu komandu.

Tajā pirmajā rītā viņi iegriezās pie Svīdlēņa. Par nelaimi resnajam, nosvīdušajam īpašniekam, no Dziļā meža nupat bija pienācis svaigs sūtījums ar dažādiem radījumiem. Ja Zarēns būtu viens, tad viņš, iespējams, būtu atcēlis savu piedāvājumu, bet niknā plakangalvja un draudīgās, kapu­ces segtās būtnes klātbūtne lika viņam turēt godā doto solījumu.

Tāpat kā Mākoņu Vilks pirms daudziem gadiem bija pieņēmis Akmens Piloti, lai atdotu viņai brīvību, tā Zarēns aizgāja kopā ar trim indivīdiem, kuriem vispār nekad nebūtu vajadzējis nonākt dzīvnieku veikalā.

Pirmais bija Spoliņš, ozo­lu elfs ar platām acīm, kas satraukti raustījās. Lai gan tas bija trausla paskata īpat­nis, Spoliņam bija vērtīga debesu kuģošanas piere­dze.

Otrs bija Gūms, pie­audzis pinkulācis, kuram vēl aizvien bija brūces no lamatu bedres ar mietiem,

kurā bija gadījies iekrist. Kad Zarēns noskatīja dzīv­nieku no galvas līdz kājām, tas paliecās uz priekšu un pieskārās pinkulāča zo­bam, kas bija Zarēnam ap kaklu.