Mazais cilvēkbērns

Taču es to nedarīju. Ķēros atkal pie sava apģērba. Kažoks bija aizpogāts šķībi greizi, ausis sala, uz pieres un uz vaigiem ātri sastinga sviedru lāses. Lēni, pūlēdamies kontrolēt katru kustību, es noslaucīju seju, aizpogājos, kā nākas, uzvilku uz acīm kapuci un uzmaucu rokās pirkstaiņus. Kauns atzīties, bet mani patiešām bija pārņēmušas bailes. Pareizāk sakot, tās nebija bailes, tā bija nule pārdzīvoto šausmu sajūta, kam pievienojies arī kauns. Kibertehniķis, kas nobijies no saviem kiberiem… Zināju, ka par šo gadījumu nevienam nekad nestāstīšu. Velns parāvis, man taču bija trīcējušas kājas, arī vēl tagad tās šķita pavisam bezspēcīgas, un vairāk par visu pasaulē es patlaban vēlējos atgriezties uz kuģa, mierīgi, lietišķi pārdomāt šo notikumu un tikt par to skaidrībā. Ieskatīties kādās rokasgrāmatās. Patiesībā es laikam gan gluži vienkārši baidījos tuvoties saviem kiberiem ..,

Apņēmīgi sabāzu rokas kabatās un so|oju uz būvlaukumu. Mani padotie strādāja, it kā nekas nebūtu noticis. Toms, kā parasti, uzmanīgi pieprasīja jaunus norādījumus. Džeks apstrādāja dispečeru telpas pamatus, kā noteikts viņa programmā. Rekss līkumoja pa gatavo nosēšanās joslas posmu un tīrīja celiņu. Jā, ar kiberu programmu kaut kas tomēr nav kārtībā. Nosēšanās josla piemētāta ar akmeņiem… Agrāk to tur nebija, un nav nemaz vajadzīgi, celtniecības materiālu pietiek arī bez akmeņiem. Jā, kā Toms pirmīt apstājās, kopš tā laika veselu stundu viņi te darījuši pavisam ko citu. Gatavajā joslā mētājas kaut kādi žagari… Es noliecos, pacēlu vienu zariņu un, izklaidīgi sizdams ar to pa zābaka stulmu, pastaigāju uz priekšu un atpakaļ. Vai drošības dēļ man nevajadzētu apstādināt kiberus tūlīt, negaidot profilakses termiņu? Velns parāvis, vai tiešām esmu kaut ko saputrojis programmā? Neaptverami… Nosviedu žagaru uz akmeņu čupas, ko Rekss bija savācis, pagriezos un devos uz kuģi.

Otrā nodaļa TUKŠUMS UN BALSIS

Nākamās divas stundas biju ļoti aizņemts, tik aizņemts, ka nemanīju ne tukšumu, ne klusumu ap sevi. Vispirms apspriedos ar Hansu un Vadiku. Hansu es biju pamodinājis, un samiegojies viņš tikai ņurdēja un murkšķēja tīrās muļķības par zemu spiedienu un lietu. No viņa nebija nekāda labuma. Vadiku man ilgi vajadzēja pārliecināt, ka es nejokoju un nemaz nedomāju viņu āzēt. Vēl jo grūtāk tas bija izdarāms tāpēc, ka pūlējos apspiest nervozus smieklus, kas mani smacēja. Beigu beigās tomēr pārliecināju Vadiku, ka joki man nav ne prātā, bet smiekliem ir pavisam cits iemesls. Pēc tam arī viņš kļuva nopietns un pastāstīja, ka viņam pašam vecākais kibers laiku pa laikam spontāni apstājas, taču tur nav nekā savāda, jo iemeslu ir pietiekami daudz: karstums, darbs notiek uz tehnisko normu maksimālās robežas un sistēma vēl nav paspējusi pielāgoties. Varbūt visa vaina tā, ka šeit, pie mums, ir tik auksts? Var jau būt, ka tas bija īstais iemesls, taču es to vēl nezināju. Patiesību sakot, cerēju visu noskaidrot, pajautājot Vadikam. Viņš izsauca gudrinieci Ninonu no ER-8, trijatā mēs apspriedām šo gadījumu, bet neko nespējām izdomāt, un Ninona ieteica man sazināties ar bāzes galveno kiberinženieri, kuram ir ķēriens tieši uz šīm sistēmām un kurš ir gandrīz vai šo sistēmu izgudrotājs. Nu, to jau es pats zināju, tomēr man nemaz negribējās lūgt konsultāciju no galvenā jau trešajā patstāvīgā darba dienā, turklāt ja pašam nebija neviena, burtiski, neviena saprātīga apsvēruma.

Apsēdos pie savas pults, atvēru programmu un ņēmos to izpētit — komandu pēc komandas, grupu pēc grupas, lauku pēc lauka. Tomēr nekādu defektu neatradu. Par tās programmas daļas pareizību, kuru biju sastādījis es pats, arī agrāk varēju droši likt galvu ķīlā, bet tagad biju gatavs atbildēt vēl arī ar savu labo vārdu. Ar standartlaukiem situācija bija bēdīgāka. Par daudziem es maz ko zināju un, ja sāktu no jauna ikvienu tādu lauku kontrolēt, katrā ziņā neizpildītu darbu grafiku. Tāpēc izšķīros par kompromisu. Uz laiku izslēdzu no programmas visus laukus, kuri pagaidām nebija vajadzīgi, pārveidoju programmu cik vien iespējams vienkārši, ielaidu to vadības sistēmā un jau uzliku pirkstu uz taustiņa, kad pēkšņi kā zibens spēriens mani skāra atziņa: jau labu laiku kaut ko atkal saklausu, tagad pavisam ko savādu — skaņu, kas šeit šķiet gluži nereāla, bet reizē ir man ārkārtīgi pazīstama.