Mazais cilvēkbērns

Raudāja bērns. Kaut kur tālu — kuģa otrā galā aiz daudzām durvīm aizvilkdamies izmisigi raudāja kāds bērniņš. Maziņš, pavisam mazītiņš. Varbūt gadu vecs. Es lēni pacēlu rokas un aizspiedu ausis ar plaukstām. Raudāšana apklusa. Tāpat aizklātām ausīm piecēlos. Pareizāk sakot, secināju, ka, aizklājis ausis ar rokām, jau labu laiku stāvu kājās, ka krekls man pielipis pie muguras un žoklis atkāries. Aizvēru muti un uzmanīgi atņēmu rokas no ausīm. Raudas nebija dzirdamas. Valdīja parastais nolādētais klusums, vienīgi kaut kur, sapinusies zirnekļa tīklā, sīca muša. Izvilku no kabatas mutautu, lēni, bez steigas to atlocīju un rūpīgi noslaucīju pieri, vaigus un kaklu. Pēc tam, tikpat lēni nēzdogu atkal salocīdams, pults priekšā pastaigāju uz priekšu un atpakaļ. Galva man bija tukša kā izslaucīta, tajā nebija nevienas domas. Ar pirkstu kauliņiem pabungoju pa skaitļotāja apvalku un noklepojos. Ar ausīm viss bija kārtībā: es dzirdēju. Gāju atpakaļ pie krēsla, un pēkšņi bērns atkal ieraudājās.

Pats nezinu, cik ilgi tā stāvēju, sastindzis kā sālsstabs, un klausījos. Visbriesmīgākais bija tas, ka raudas dzirdēju pavisam skaidri. Es pat sapratu, ka tā nav jaunpiedzimušā nesaprātīgā vēkšķēšana vai četrus piecus gadus veca knauķa aizvainota brēkšana — te skaļā balsi aizvilkdamies raudāja mazulis, kas neprata vēl staigāt un runāt, bet vairs nebija zīdainis. Man ir tāds radabērns — mazliet vairāk nekā gadu vecs.

Apdullinoši skaļi notinkšķēja radioizsaukuma signāls, un man no pārbīļa aizrāvās elpa. Turēdamies pie pults, aizstreipuļoju pie rācijas un ieslēdzu uztvērēju. Bērniņš visu laiku raudāja.

—   Nu, kas jauns pie tevis? — Vadiks apvaicājās.

—   Nekas, — es atteicu.

—   Neko neesi izdomājis?

—   Neko, — atzinos. Pamanīju, ka esmu piesedzis mikrofonu ar roku.

—   Nez kāpēc tevi tik slikti dzirdu, — Vadiks nesaprata. — Ko tu domā darit?

—   Gan jau kaut kā, — es noburkšķēju, pats lāgā neapjēgdams, ko runāju. Bērns vēl joprojām raudāja. Tagad raudas bija klusākas, taču dzirdamas tikpat skaidri.

—   Kas tev noticis, Stas? — Vadiks noraizējies jautāja. — Vai es tevi uzcēlu no tniega, vai?

Man ārkārtīgi gribējās viņam teikt: «Paklau, Vadik, te, pie manis, visu laiku raud kāds bērns. Ko lai es daru?» Tomēr man bija tik daudz prāta, lai apjēgtu, kā sacītais tiks uztverts. Tāpēc es noklepojos un teicu:

—   Zini, es tevi izsaukšu pēc kādas stundiņas. Man te pašlaik kaut kas sāk noskaidroties, bet es vēl neesmu drošs …

—   La-a-bi, — Vadiks apmulsis novilka un atslēdzās.

Es brītiņu pastāvēju pie rācijas, tad atgriezos pie savas pults. Bērns vēl pāris reižu iešņukstējās un apklusa. Bet Toms atkal bija apstājies. Atkal šī bojātā kaste stāvēja. Džeks un Rekss, protams, tāpat. No visa spēka spiedu ar pirkstu kontrolizsaukuma taustiņu. Nekāda rezultāta. Man pašam nāca raudiens, bet tad apķēros, ka sistēma izslēgta. Es taču to izslēdzu pirms divām stundām, kad ķēros pie programmas pētīšanas. Ir nu gan iznācis strādnieciņš no manis! Varbūt ziņot bāzei un palūgt, lai sagatavo man maiņu? Aizvainojoši, velns parāvis!… Atklāju, ka, ārkārtīgi sasprindzis, gaidu, kad viss atkal sāksies no jauna. Man bija skaidrs: ja palikšu šeit, kajītē, to vien darīšu kā ieklausīšos klusumā, nevarēšu neko citu darīt, tikai klausīšos un, protams, arī sadzirdēšu, es šeit saklausīšu kaut ko pavisam briesmīgu! …

Apņēmīgi ieslēdzu profilaksi, izvilku no plaukta futrāli ar instrumentiem un gandrīz skriešus metos ārā no kajītes. Centos pārvarēt satraukumu un šajā reizē ar kažoku tiku galā diezgan ātri. Ledainais gaiss, kas apsvilināja seju, lika man steigties vēl vairāk. Ar papēžiem čirkstinādams smiltis, atpakaļ neskatīdamies, soļoju uz būvlaukumu tieši pie Toma. Mans skatiens bija vērsts tikai uz priekšu. Leduskalni, migla, okeāns — tas viss mani tagad neinteresēja. Es saudzēju nervus, kas bija vajadzīgi maniem tiešajiem pienākumiem. Jau tā mana nervu sistēma nebija vairs agrākā, bet pienākumu palicis tikpat daudz, varbūt radušies pat vairāk.

Vispirms pārbaudīju Toma refleksus. Izrādījās, ka tie robotam ir vislabākajā kārtībā.

—   Ļoti labi! — es noteicu balsī, izvilku no futrāļa skalpeli un ar vienu kustību — kā eksāmenā — atvēru Toma galvaskausa pakaļējo kārbu.

Strādāju ar aizrautību, pat ar tādu kā niknumu, ātri, precīzi, noteikti — kā automāts. Varu teikt tikai vienu: nekad mūžā vēl neesmu tā strādājis. Sala rokas,, sastinga seja, elpot vajadzēja nevis, kā pagadījās, bet saprātīgi, lai operācijas vieta nenosarmotu, taču es negribēju pat domāt, ka kiberus varētu sadzīt kuģa darbnīcās. Sirds man kļuva arvien vieglāka un vieglāka, neko neparastu vairs nedzirdēju, un pamazām izgaisa doma, ka es varētu sakļausit kādas savādas skaņas, divas reizes pat aizskrēju uz kuģi, lai paņemtu mezglus, ko apmainīt Toma koordinācijas sistēmā.